local-stats-pixel fb-conv-api

Kad soļi pierims #3.nodaļa0

112 0

Heh, sveiciens visiem šajā saulainajā otrdienā. Ceru, ka izbaudāt brīvlaiku emotion

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kad-soli-pierims-2nodala/727706">Kad soļi pierims #2

_____

-Kūka tiešām garda. -Betija, tiesājot otro gabalu, ar pilnu muti noburkšķēja.

Neko neatbildēju, tikai laiski pasmaidīju un biju gatavs, ka meitene pēc brīža prasīs vēl. Ciemiņi, kuri bija ieradušies pirms manis, jau grasījās doties mājās. Manos plānos braukšana mājup neietilpa, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai necik sen biju ieradies.

-Šodien ar Džeimsu biji Melnajā kaķī? -meitene pēkšņi ierunājās un ar dzintarkrāsas acīm vēroja mani.

-Kā tu zini? -saraucu uzacis, tanī pat laikā cenšoties atcerēties brīdi, kad to būtu viņai teicis.

Viņa dzirdri iesmējās. Tas man lika justies neveikli. -Es taču tevi pazīstu. Un otrkārt, šodien braucu garām un redzēju tavu auto pie bāra.

Neko neatbildējis, piecēlos kājās un lēnīgi apstaigāju istabas perimetru. Kopš pēdējās reizes, kad te biju, nekas nebija mainījies. Tās pašas bildes, kuras apaugušas ar putekļu kārtu, glīti sakārtotas stāvēja uz plauktiņa pie sienas.

Palūkojoties pa logu, manīju Kārteru mājas netīros logu slēģus. Tie vējā neganti čīkstēja un tumsā radīja īpaši neomulīgu gaisotni. Kā gan Betija varēja ar to sadzīvot visus šos gadus? Trakā meitene. No galda paķēru glāzi ar apelsīnu sulu un atgriezos pie loga. Virs mājas jums bija saskatāmas oranžīgas debesu nokrāsas, kas liecināja, ka ir jau vēls un drīz būs tumšs.

-Ko tu tur vēro? -Betija pienākusi man no mugurpuses, liegi piebakstīja pie pleca. Taču es nesabijos. Tikai turpināju piesardzīgi vērot pretī esošo māju. Ik pa brīdim iedegās gaisma, tomēr cilvēkus tur nemanīju. Tas šķita gaužām savādi. Nezināju, vai arī Betija to ievēroja.

Pēc brīža logā kāds parādījās. Pēkšņi! Pat neredzēju ka kāds vispirms istabā būtu iegājis un tikai pēc tam parādījies pie loga. To redzot, soli atkāpos, lai manu profilu tik labi nevarētu redzēt.

-Betij, izslēdz gaismu. -nočukstēju. Bija svarīgi lai meitenes istaba būtu tumša un mūsu abu augumus nevarētu manīt no pretējās mājas.

Kārteru mājas logā varēju atpazīt kādas meitenes siluetu. Viņas skatiens bija kā piekalts Betijas mājai un to apzinoties, jutu tirpas izskrienam caur ķermeni. Viņas skatiens bija akmens ciets. Vienu brīdi nodomāju, ka man rādījās un tās bija tikai manas iedomas, taču jau nākamajā brīdī meitenes tēls lēnām atkāpās no loga un pazuda, kā rezultātā sapratu, ka tā bija realitāte.

-Deiv, vai ar tevi viss kārtībā? -Betija laikam bija manījusi manu bālo seju. Viņa piesardzīgi vēroja mani.

Devos uz durvju pusi, pār plecu čukstēdams, -Neesmu pārliecināts, bet gan jau.

Vēlējos ātrāk nokļūt mājās. Atrodoties Betijas mājā, prātu nepameta aina, kurā gandrīz pārliecinoši saskatījāmies ar mistisko meiteni. Tas manī radīja pamatīgu izbīli un bailes viekopus. Nekad īsti neesmu ticējis spokiem vai raganu apsēstām mājām, taču Kārteru māja šķietami pārliecināja, ka pēdējais laiks noticēt.

Cenšoties aizgaiņāt uzmācīgās domas, raitā solī šķērsoju ielu. Aši atslēdzu durvis un ieņēmu šofera sēdvietu. Pirms iedarbināt motoru, lēnām palūkojos uz Kārteru māju. Gaisma dega tikai pirmajā stāvā. Taču telpa, kurā redzēju mistisko tēlu, bija tumša, gluži tāpat kā viss pārējais otrais stāvs. Nodrebinājos un uzsāku braucienu.

Nākamajā rītā cēlos ar svaigām domām un pozitīvu skatījumu uz šo dienu. Ne miņas no vakardienas redzētā. Nebija laika brokastot, tāpēc no ledusskapja paķēru pāris sviestmaizes un devos ārā. Sieviete, kurai tika uzticēts ik dienu uzkopt māju, kā vienmēr gulēja. Viņu satiku vien vakaros un arī tikai tad, ja laicīgi biju mājās, pirms viņa devusies pie miera.

Piebraucot pie skolas, manīju daudzus skolēnus, kuri drūzmējās pie ieejas. Nebiju radis no rītiem redzēt šādu skatu, tāpēc steigšus devos pie pārējiem, lai būtu lietas kursā par notiekošo. Skolēni bija izveidojuši tādu kā apli un pa vidu saskatīju kādu guļam. Gaisotni piepildīja smiekli un nesavtīgi komentāri.

-Kas te notiek? -uzsaucu savam klasesbiedram, kurš stāvēja gandrīz līdzās.

Viņš paraustīja plecus, -Nezinu, atraduši kārtējo izsmieklu objektu. Kā nopratu, kāds ir metis ar ābolu un nabadziņš nokritis. Tad visi saskrējuši un sākuši ņirgāties.

-Pff. -iesmējos, -Nekā interesanta. Tā notiek gandrīz katru mēnesi. -noteicu un abi ar klasesbiedru devāmies dziļāk skolā. Agrāk man patika iesaistīties kāda apsmiešanā, taču ar laiku radās svarīgākas lietas un šo bezmērķīgo nodarbi atstāju mazāko klašu skolēniem.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kad-soli-pierims-4nodala/727958">Gaisma pustumsā #4

112 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000