Hey. Milzum liels paldies visiem lasītājiem. Prieks saņemt viedokļus. 
Īsti nebiju pievērsis uzmanību, cik ilgi bijām laiski zvilnējuši Melnā kaķa ērtajos dīvainos, taču, kad palūkojos ārā pa logu, sapratu, ka bija vēls. Blāvās laternu gaismu strēles lauza ceļu tumsnējošajā krēslā. Mašīnu starmeši bija kļuvuši pamanāmāki. Pa šo laiku biju vien iztukšojis nelielu kokteiļa glāzi. Nedrīkstēju norauties no ķēdes. Atkal. Deiva priekšā smuki sarindoti atradās četri palieli alus kausi, taču Ennija varēja lepoties ar divām tukšām asiņainās mērijas glāzēm.
Nopūtos. Lēni pārlaidu skatienu abiem draugiem. Viņi klusēja kā partizāni. -Eu, kas tas par bezjēdzīgu klusumu? -noplātīju rokas, cerot, ka tas pievērsīs kaut mazāko uzmanību.
-Deiv, jātaisās uz mājām. -draugs plati nožāvājās un lēni slējās kājās. Zināju, ka nāksies būt gatavam jebkurā brīdī viņu pieturēt, ja nu paša līdzsvars pieviļ.
Cēlos kopā ar Džeimsu un Enniju, -Labi, kāda runa.
Kad biju ticis galā ar jakas uzvikšanu, manā priekšā iznira Ennija. Viņas skatiens bija lūdzošs. -Vaŗēsi mani lūdzu aivest līdz mājām? -viņas tonis šķita tik mākslīgs. Pieļāvu domu, ka viņa nebūtu uzsākusi sarunu ar mani, ja neko nevajadzētu lūgt.
Un tomēr es kā naivs šunelis pasmaidīju pretī, -Protams, ka var. Bet k;a tad Džeimss? -saraucu uzacis, krēslā meklējot draugu. Viņš bija atlaidies vienā no krēsliem līdzās ieejai.
-Viņu aizvedīs Roberts pēc pārdesmit minūtēm. Viņiem esot sarunāts braukt kaut kur. -viņa atmeta ar roku. Paķēra somu un devās man pa priekšu. Neko neteicis, sekoju.
Nonācis gandrīz pie izejas, piesteidzos pie drauga, -Es viņu aizvedīšu mājās. -nočukstēju, -Bet tu tikmēr nesastrādā muļķības un Dieva dēļ, nenokavē skolu rīt. -pēdējos vārdus pateicu caur smiekliem. Pasitu Džeimsam pa plecu un izsteidzos meitenei nopakaļ.
Brīdi cīnījos ar atslēgām, lai tās izmakšķerētu no kabatas, kurā atradās arī citi sīkumi. Ennija tikmēr nepacietīgi mīņājās uz mitrā asfalta līdzās mašīnai. Pie pirmās izdevības atslēdzu mašīnu un jau grasījos ieņemt šofera sēdvietu.
-Deiv? -mani apturēja kāda izbiedēta balss, -Pagaidi.
Burtiski aprāvos. Pieslējos līdzās mašīnai un vēroju, kuram biju tik ļoti vajadzīgs. Caur citām mašīnām, kuras atradās stāvvietā, iznira Gabriela. Viņas acis bija glāžainas. Noteikti raudāja.
-Vai kas atgadījies? -rūpju pilnā balsī apvaicājos.
Pamanījusi, ka nebiju viens, viņa smagi norija siekalas un tikai pēc brīža pievērsās manam jautājumam, -Man vajag tavu palīdzību.
-Tagad? -iespurdzos.
-Jā.
Galvā domas šaudījās kā ātrgaitas vilcieni, -Tagad diemžēl īsi nevaru. -uzmetu īsu skatienu Ennijai, kura garlaikoti vēroja manu dialogu ar Gabrielu. Nebiju pārliecināts, vai abas viena otru pazina, taču par iepazīstināšanu negribēju pat domāt, -Rīt pēc skolas mēs varētu tikties un tu man visu izstāstītu, -izmocīju smaidu.
-Deiv. -Gabriela skumji ieteicās, -Es tevi lūdzu!
-Deiv? Braucam? -pēkšņi iesaistījās Ennija. Viņas tonis vēstīja garlaicību un aizkaitinājumu.
Nebūtu domājis, ka reiz nonākšū šādā situācijā, ka jāizvēlas, kurai no abām meitenēm palīdzēt. Nevarēju Enniju atstāt uz ielas, jo Džeimsam apsolīju viņu nogādāt mājās sveiku un veselu. Taču arī Gabrielas man bija žēl. Pat nenojautu, kā gan būtu bijis viņai vajadzīgs.
Pēc mirkļā nolaidu skatienu, -Gabriel, piedod, bet man vispirms jāaizved Ennija mājās. Pēc tam varu tev atbraukt pakaļ. -to dzirdējusi, Ennija pateicībā pasmaidīja un piesprādzēja drošības siksnu.
-Nē, nekas. Viss kārtībā. Redzu, ka tev ir citas darīšanas. -viņa skumji atzina un devās prom.
Biju varējis mesties meitenei pakaļ, taču Ennija veikli pirkstos satvēra krekla malu un biju spiests ieņemt šofera sēdvietu un aiz sevis aiztaisīt durvis.
-Paldies, ka neatteici man. -Ennija pateicīgi ierunājās.
Neko neabildēju.
Nebija grūti atrast ceļu līdz meitenes vecāku mājvietai, kura uz laiku kļuvusi arī par Ennija mitekli. Lēni ripināju spēkratu garām privātmājām. Apstājos līdzās vārtiņiem, aiz kuriem taciņa veda uz mājas ieeju. Jutos nožēlojami. Sirds vai plēsa mani pušu no iekšpuses. Nedrīkstēju Gabrielai atteikt, jo šķita, ka sīkumu dēļ viņa nebūtu lūgus manu palīdzību. Skumji vēroju stūri sev priekšā.
-Paldies, ka atvedi. -Ennija, neievērodama manas garastāvokļa maiņas, ikdienišķi noteica.
-Lūdzu. -klusi noteicu. Neuzdrošinājos uz viņu paskatīties.
Taču meitene vilcinājās izkāpt. -Tev taisnība. Neatbraucu šeit Džeimsa dēļ. -un viņa aiz sevis aizcirta durvis.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kad-soli-pierims-14nodala/731737">Kad soļi pierims #14
