Iepriekšējās daļas: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kad-berziem-lapas-plaukst-1/645757 http://spoki.tvnet.lv/literatura/Kad-berziem-lapas-plaukst-2/646734
====================================================================
Rīts bija pavisam parasts. Etiķkokā, kas zēla aiz loga, savu jautro pavasara dziesmu citiem dāvāja kāds putniņš. Viņam dzīve viegla- sava misija jau zināma no sākuma, nekas vairāk nav jādomā. Arī strādnieki, kas tobrīd lauza asfaltu, īpaši nedomāja. Viņiem prātā bija tikai, kā ātrāk nomainīt kanalizāciju, lai nekavētu satiksmi. Kaut gan ieliņa neliela, tomēr traucēklis pamatīgs apkārtējiem. Satiksmes ierobežojumus vēl varētu paciest, bet troksnis, ko viņi ceļ no paša rīta, gan ir neciešams. Tā domāja arī Valters, kurš šīs briesmīgās dārdoņas uzmodināts, sāka knosīties gultā. Viņš bija nedaudz sasvīdis zem biezās segas, jo iepriekšējā vakara aizmiga ar visām drēbēm. Arī zāles bija savu darījušas. Šorīt puisim ļoti sāpēja galva, jo bija ieņemta pamatīga medikamentu deva. Zāļu, no kurām viņš tik ļoti baidās, tomēr arī izmest nevēlas. Tas tāpēc, ka viņam prātā nāk vecs karavīru padoms- pēdējo lodi taupi nevis ienaidniekam, bet sev... Un šo lodi, kas viņam bija daudzu briesmīgu tablešu veidā, viņš taupa, lai gan labi zina, ka tas nav risinājums problēmām.
Tomēr šorīt viņam nebija laika, lai prātotu par lodēm un ripām, viņš sāka gatavoties skolai. Vispirms iegāja dušā, gariem zobiem paēda brokastis, saģērbās. Jā, vēl vajadzēja sakrāmēt somu, lai gan Valteram nebija izpildīts neviens mājasdarbs. Matemātikas uzdevumi par varbūtību teorijām stāvēja nemaz nelasīti. Ķīmija, latviešu valoda, filozofija... nekas no tā nebija pat caurskatīts!
Savācis kā sevi, tā savas domas, Valters devās laukā. Aizslēdza dubultās durvis, kas savu jau bija nokalpojušas un siltumu vairāk neturēja kā agrāk. Koridorā uz pakāpieniem gulēja nejauks niedru paklājs, zem kura vienmēr slēpās bieza putekļu kārta. Šie pakāpieni tumsā vien bija bīstami, nemaz nerunājot, ka tiem virsū atrodas kāda nejēdzīga lupata. Arī šorīt tas veidoja bīstamu kombināciju un Valters attapās jau ar galvu pie pašām ārdurvīm.
-Velns parāvis! Diena ir izdevusies!- viņš pie sevis lādējās. Notrausis putekļus no drēbēm, viņš izgāja uz ielas. Gaiss bija debešķīgi dzirkstošs, pilns ar pavasara smaržu! Un kā smaržoja plaukstošie bērzi! Ak, viss gaiss likās pieliets ar šo brīnumaino smaršu. Siltie saules stari glāstīja Valtera seju. Labāk nebūtu to darījuši, jo spožajā gaismā labi varēja redzēt vakara un nakts notikumus, kas labi atspoguļojās riņķos zem acīm, tomēr Valters tos šorīt nebija ievērojis un devās tālāk pa sev jau tik labi zināmo ceļu uz skolu. Pie vārtiņiem satika kaimiņu meiteni, kas dzīvoja pāri ielai.
-Čau, Valter! Šodien jauks laiciņš, ne?!- viņa ar neviltotu smaidu teica puisim.
-Njā, var iztikt,- viņš novilka.
-Žēl, ka man sanāks ar tevi iet tikai līdz veikala stūrim, jo man vēl bankā jāieskrien, - teica Lāsma.
-Nekas, gan tiksimies skolā,- mēģinot uzsmaidīt, atbildēja Valters.
Un viņi arī izšķīrās pie veikaliņa. Tā ir necila būdiņa, tomēr iecienīta jauniešu vidū, jo tur bez problēmām var dabūt grādīgo, bet Valteru tas nemaz neinteresēja, jo viņš tur biežāk pirka saldumus, lai, kā viņš pats saka, būtu gardāka dzīve. Tomēr reizi gan no gardumiem sanāca maz, jo nopirktajās konfektēs kustēja tārpi. Puisis pārskaties tās aizstiepa atpakaļ uz bodi, lai dabūtu naudu, ko, protams, viņam ar atdeva, bet kopš tās reizes viņu tur neieredz. Valteram jau būtībā arī gluži vienalga, ko viena veca un resna gnīda par viņu domā. Prātodams par konfektēm ar tārpiem un kaimiņienes sirsnīgo smaidu, Valters attapās jau pie skolas durvīm.
Ienācis iekšā, pasveicināja dežuranti, noģērba jaku, kas šorīt izrādījās nemaz nevajadzīga un devās uz pirmo stundu. Tā bija matemātika, kas Valteram tik ļoti nepatīk. Kabinets bija otrajā stāvā, 212. telpā. Lai turp nokļūtu, nākas iet caur skolas absolventu gaiteni, kur redzamas visu izlaidumu bildes. Skaisti, stalti jaunieši un jaunietes smaida par godam pieveiktajiem 3 gadiem šajā moku kambarī. Vismaz Valteram tā šķita, jo šī skola tur savu latiņu augti paceltu. Pievarējis kāpnes un pa ceļam pasveicinājis divus skolotājus, puisis jau bija pie durvīm ar uzrakstu-212., Matemātika, Lidija Puniņa.
Klasē jau sēdēja vairāki kursabiedri, starp tiem arī Valtera draugi. Jā, šeit viņam draugu nebija daudz, tomēr uz tiem, kas bija, varēja paļauties. Apmainījušies ar labrītiem un čaviņām, viņi sēdēja katrs savā, stingri norādītajā vietā un gaidīja skolotāju, kas bija arī direktore, tāpēc stundas likās jo īpaši neomulīgas, tomēr nebija jau kur sprukt. Stunda pagāja caurskatot tēmu un gatavojoties kontroldarbam par varbūtību teorijām, kur Valteram nebija nekāda sajēgas, tomēr tas bija labāk par algebru kā tādu.
Pagāja vēl dažas stundas un tad Valteram bija tas brīdis, kas viņam skolā patika visvairāk- bija 2 brīvas stundas. Tajā laikā viņš devās mājup pāri centram, lai paēstu pusdienas. To varēja darīt arī skolas bufetē, taču tā bija dārga un viņam nepatīk burzma un saspiestība. Pa ceļam Valters iegāja veikaliņā, nopirka 3 magoņmaizītes, kas viņam tik ļoti garšo, vienīgi pēc tam nācās kārtīgi spogulī apskatīt zobus vai nav kāda melna sēkliņa iesprūdusi.
Savā dzīvoklītī viņš lēnā garā ēda, domādams, kurus mājasdarbus pildīt, bet tie arī palika nekustināti, jo viņam mieru nelika Eduards.
-Varbūt man viņam tomēr vēl ko uzrakstīt...- prātoja Valters.
Nodrukājis īsziņu ar „Sveiks! Kā tev klājas?”, Valters vēl domāja, vai maz ir jēga to sūtīt. Tomēr pirksti paši nospieda taustiņu. Tobrīd iestājās stindzinošs klusums. Tas turpinājās vēl vairākas dienas.
