local-stats-pixel

Kad Tevis Vairs Nebūs . 112

 48  0

11. NODAĻA

Ir pagājusi nedēļa, es neizeju no mājām. Man sasodīti sāp. Tukšums. Marta darbadienās dzīvo pie manis. Brīvdienās mājās ir māte. Es guļu gultā un domāju. Neesmu ēdusi vairākas dienas. Izskatos drausmīgi, bet mani tas neuztrauc. Es gaidu zvanu. Es zinu, ka nesagaidīšu, bet manī ir cerība...

Man blakus novibrē telefons.
,,Beidzot!" es iesaucos un noslaucīju asaras.
Patriks: ,,Es negribu sūdzēties, bet Tu man ellīgi pietrūksti. Kādēļ bez miljoniem cilvēku ir iespējams, bet bez viena nē?"
,,Patrik?" es klausulē šņukstēju.
,,Muļķīt, es taču Tevi mīlu." Patriks teica.
,,Piedosi man?" es šņukstēju.
,,Tikai tad, ja atvērsi durvis." Patriks iesmējās.


,,Celies." Marta man iesita ar spilvenu.
Tas bija sapnis. . .
,,Nolādēts!" es iesaucos.
,,Kas?" Marta izbrīnīta skatījās.
,,Es sapņoju, ka man zvana Patriks." es valdīju asaras un ar rokām aizsedzu seju.
,,Ak jā, Patriks. Viņš lejā Tevi gaida." Marta ķemmēja matus .
,,Ko? Patriks?!" es pielēcu kājās.
,,Nu jā. Man pateikt, lai pagaida?" Marta jau pavēra durvis.
,,Jā, es tūlīt!" manā sejā iezagās smaids.
Ātri sataisīju matus nevīžīgā copē, uzvilku džinsa bikses un rūtaino kreklu. Metos lejā. Niks runāja ar Patriku, bet Marta nāca man pretī.
,,Mēs ar Niku būsim virtuvē. Ja nu gadījumā kas, pasauc mani." Marta mani apskāva un pasauca Niku.
,,Nu?" es piegāju pie Patrika un tēloju vienaldzīgo.
,,Es Tev gribēju atvainoties." Patriks nolaida skatienu.
,,Nu?" es pacēlu vienu uzaci un izskatījos iedomīga.
,,Lūdzu piedod man! Piedod. Lūdzu." Patriks saņēma manas rokas.
,,Es gribu nomirt!" es uzkliedzu Patrikam.
,,Un kas būs kad nomirsi?!" Patriks kliedza pretī.
,,Es tikai gribu zināt, kas būs ja es nomiršu. Kurš raudās šonakt. Kurš ilgosies rīt. Kurš turpinās atcerēties nākamnedēļ. Vai kāds jutīsies vientuļš pēc mēneša. Kurš atcerēsies pēc gada! Es vispār kādam esmu vajadzīga?! " es nokritu ceļos.
,,Piedod." Patriks notupās un apskāva mani.
,,Tu domā, ka tas ir tik viegli?!" es izrāvos no viņa ciešā satvēriena.
,,Nav. Es zinu." Patriks pavēra durvis.
Man acīs sariesās asaras. Sirds sitās tik strauji. Uz zemes bija liels rožu pušķis.
,,Simtu viena roze. Simts sarkanas, viena balta." Patriks pasmaidīja.
,,Ak Dievs!" es pasmaidīju un saliku rokas priekšā mutei.
,,Lūdzu dod man vēl vienu iespēju! Es Tevi nekad nepametīšu. Lūdzu." Patriks nometās ceļos.
Es metos viņa apskāvienos un izplūdu asarās.
,,Lūdzu neraudi." Patriks turēja mani un slaucīja manas asaras.
Es cieši apskāvu Patriku.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Omg tik labs nākamo plizz atrak :*

 0  0 atbildēt