local-stats-pixel fb-conv-api

Kā tas ir - nejauši izdzīvot grāmatas sižetu?4

179 0

Cilvēki, kas daudz maz aizraujas ar lasīšanu, reizēm vēlas piedzīvot grāmatas notikumus dzīvē vai varbūt vienkārši pārcelties uz konkrētā stāsta pasauli esošās vietā. Bet ko tad, ja saproti, ka nupat izdzīvo kādu grāmatu, kas nebūt nav tā pozitīvākā, turklāt tev pat īsti nepatīk tās stāsts kopumā?

Es šodien atjēdzos Stefānijas Meieres „Krēslas” sāgas otrajā daļā. Jā, tajā pašā murgā par vampīriem un vilkačiem, par ko vienīgā pozitīvā man sakāmā lieta ir – diezgan labā valodā rakstīts. Priecājos iepazīties – mani sauc Bella Svona, pazīstama arī kā „the girl who did nothing”.
Ja nu tev šo savārstījumu nav gadījies lasīt, tad īss apraksts – Bellas mūža mīlestība vampīrs viņu pamet un šī iegāžas depresijas bedrē. Kaut gan, bedre varbūt nav īstais vārds, no tās būtu pārāk viegli izrāpties. Varbūt drīzāk aka. Dziļa aka ar gludām sienām, kurā lēnām slīkt. Ir tikai viens cilvēks, kas tiešām spētu tevi izvilkt, bet to nedarīs. Vienkārši tāpēc, ka tāpēc.
Un paiet dienas, kurās esi vienkārši miglā, bet tev iekšā tukšums. Ir lietas, kas jādara – jāiet uz lekcijām, jāierodas darbā – bet kāda jēga? Tik un tā uztvert izdodas tieši neko, un ir skaidrs, ka kontroldarbi būs nesekmīgi, pēc tam nāksies to nožēlot, kad nevarēs tikt galā ar parādiem… Bet nav spēka par to uztraukties.
Pēc kāda laika, Bellai mazliet nojūdzoties, viņa sāk dzirdēt sava vampīra balsi, tam klāt neesot. Es neesmu vēl nojūgusies – es ceru -, bet man šo funkciju pilda dziesmas. Tās, kuras atgādina, un tās ar īsto balsi. Kaut gan mūzikas klausīšanās vēlme ir mirusi kopā ar visu pārējo, kas reiz bija manī, bet… Tas laikam tāds rūgti salds mazohisms. Sāp, bet ir patīkami. Pavisam kas cits nekā vārda pieminēšana. Tāpēc arī vampīru saukt vārdā nedrīkst. Tiklab varētu ar nazi sev durt.
Atklājas, ka daži cilvēki var mazliet palīdzēt. Tukšumu neaizpilda nekas, bet miglu mazliet kliedē. Tu joprojām slīksti, bet kāds vismaz sastāda kompāniju, dod motivāciju noturēties virs ūdens vēl mirkli ilgāk. Kā vilkacis Džeikobs, kura klātbūtnē par var mazliet atcerēties, kā tas bija – nebūt zombijam. Tikai Džeiks ne vienmēr ir blakus, un, tiklīdz ir jāšķiras, tu atkal slīksti bez nekādas vēlmes cīnīties. Un naktīs nekas cits neatliek, kā vien domāt un pārdomāt, līdz visbeidzot paliec vienatnē ar saviem murgiem.
Un augstceltnes pēkšņi šķiet ļoti saistošas. Jumti. Un doma par pilnīgu brīvību kritienā un pēc tam… neko.

179 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Viss nāk un aiziet. Atmiņas paliek. Sākumā vienmēr ir slikti un vienmēr var būt sliktāk. Bet kamēr elpo, tikmēr vienmēr ir iespējas kaut izmainīt savā dzīvē. Un cilvēki - viņi mūsu dzīvēs nāk un iet, kādi paliek. Tā tas ir bijis un būs vienmēr. emotion

2 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt