Kā reiz bija, diez vai atceros, diez vai jūtu...
Vai atstāt bijušo pagātnē, visu labo, visu skaisto?
Ko darīt, kad sirds sāp, kad saule vairs neaust?
Kā reiz bija, diez vai atceros, diez vai jūtu...
Vai atstāt bijušo pagātnē, visu labo, visu skaisto?
Ko darīt, kad sirds sāp, kad saule vairs neaust?
Ik dienu mani moka pagātnes rēgi
Kuri mani saēd no iekšas
Kuri mani bezdibenī veļ
Kuri mani savos skāveinos tver
Vai viss labais ir izdzisis?
Vai skaistais ir nomiris?
Tikai sāpes un tukšums
Tikai slāpes un naids
Tas kas manī ir piedzimis
Tas kas manī ir izveidojies
Tas kas manī ir iesakņojies
Tas nesīs mūžīgas sāpes
Tas nesīs nebeidzamas ciešanas
Ik dienas mani rēgi tvarsta
Kuri mani vaļā nelaiž
Cīņa ir zaudēta
Dvēsele ir mirusi
Tikai čaula palikusi
Kurai ēnās būs slapstīties
Tā es kļuvu par tumsu
Tā es kļuvu par vienu no viņiem
Mūžīgi klīstošu rēgu
Mūžīgi ciešanām pilnu
Uz visiem laikiem nolādētu
Negaidi mani vairs
Nemīli mani vairs
Kur man lemts būt
Tu sekot nevari
Tu saprast nevari
Aizmirsti un izdzēs mani
Lai kas arī nenotiktu tā tam ir lemts būt
Sāku lasīt ar pacilātu noiskaņojumu, pabeidzu nopietns ar pokerfeisu
Bet jā, bija labs