-Ar tevi laikam, ka nebūtu garlaicīgi nekad, bet man gribas doties mājās, jūtos sagurusi.-Teicu ceļoties augšā.
-Paga, es tevi aizvedīšu mājās, ja jau tevi atvedu, tad arī aizvedīšu.-Jau atkal šis smaids, tas mani tā pievelk, uhhh.
-Nu labi-Atbildēju.
Tā, kā šajā vietā bija jāsamaksā uzreiz pēc pasūtīšanas, mierīgu sirdi varējām iet prom. Gustavs atslēdz mašīnu un jau atkal parādīja man savas labās manieres.
-Kas tev iemācīja tik labas manieres?-Jautāju.
-Vectēvs, viņš vienmēr man bijis kā paraugs.-Viņš atbildēja
-Cik paradoksāli, bet es savu vectēvu, nedz vienu, nedz otru neesmu nekad dzīvē redzējusi-Pie sevis domāju.
-Kaut kas noticis?-No pārdomām mani iztraucēja Gustava balss.
-Nē viss kārtībā-Jau atguvusies atbildēju. Bijām jau arī klāt pie manām mājām, Gustavs mašīnu iebrauca pagalmā, jo tā bija visērtāk.
-Paldies par brīnišķīgo vakaru !-Pateicos un apskāvu viņu, bet viņš mani nelaida vaļā un mēs sākām skūpstīties.
-Nē, es neesmu no tām, kas pēc pirmā randiņa darīs ko tādu.-Atrāvos no viņa un skrēju uz durvju pusi, bet pie durvīm viņš mani panāca un satvēra aiz rokas.
-Piedod, ka liku justies tev tādai, bet neko vairāk es tiešām no tevis negaidu, atvaino!- Jau atkal šī atvainošanās.
-Nekas.-Teicu atslēdzu durvis, atvadījos un gāju iekšā, pa logu redzēju, ka kādu laiku viņš nedaudz pastāv manā pagalmā un dodas prom.
Nolēmu noģērbties un beidzot ieslēgt datoru, cerot, ka brālītis beidzot būs atbildējis uz manu vēstuli. Ieslēdzu datoru un gāju noģērbties. Kad atnācu dators jau bija darba kārtība, taču pārbaudot e-pastu vēstules nebija.
-Cerams, ka nebūs noticis nekas slikts un atbildi saņemšu drīz.-Ar šādām domām izslēdzu datoru un gāju gulēt.
Pēc 5 dienām.
Bija sestdienas rīts, 08:00, zvanīja modinātājs, sapratu, ka man ir mazāk par stundu lai paspētu sataisīties un laikā nokļūt autoostā, lai varētu braukt uz laukiem. Gustavs no pirmdienas vakara par sevi nav devis nekādu ziņu, laikam apvainojies, ka ar viņu uzreiz pēc pirmā randiņa nelecu gultā, lai jau, tāds man nav vajadzīgs.
Padzēru rīta kafiju un devos uz autoostu.
-Laikam, ka beidzot man būs jānopērk mašīna, jo skraidīt ar kājām jau vairs nav pieņemami, kam tad galu galā ir domāta garāža pie mans mājas?-Domādama gāju. Laiks nebija no patīkamākajiem, šķita, ka kuru katru brīdi var sākt līt.
Biju nokļuvusi autoostā, autobuss bija jāgaida vēl pāris minūtes. Tad tas pienāca, Samaksāju par biļeti un gāju apsēsties. Aptuveni pēc pusstundas autobuss piestāja man vajadzīgajā pieturā, pateicos šoferītim par braucienu un devos vecāku māju virzienā. Tās bija vien pāris minūšu gājiena attālumā, vecāki bija varen pārsteigti par manu apciemojumu.
Protams, ka sākumā vecāki man negribēja dot nekādu darbu, lai kā es lūgtos, taču to es mierīgi varēju atrast pati, sestdiena un svētdiena pagāja strādājot, būt tuvāk pie dabas man ir paticis vienmēr, kāpēc tā nezinu laikam, ka tai ir sava burvība, kas mani pievelk kā magnēts.
Sestdien par sevi ziņu deva arī Gustavs, viņš piezvanīja un paskaidroja, ka nesanācis laika, bijis jāstrādā, tam nu es līdz galam nenoticēju, bet tas lai nu paliek uz viņa paša sirdsapziņas, pirmdien sarunājām satikties atkal.
Šodien svētdiena, laiks doties atpakaļ uz Madonu, jo rīt pirmdiena jājiet uz darbu maizes ceptuvē. 18;15 sāku taisīties, lai paspētu uz autobusu, kurš ir 19;50, zināju, ka jāiziet ātrāk. Iekāpusi autobusā es ieraudzīju vienu pazīstamu seju, Noskurinājos no domas vien, ka man ar šo personu būs jābrauc vienā autobusā.
