Piedodiet, bet vakarā sanāca tāda īsāka, tuvojas svētki un ir daudz klaptu, tāpēc diemžēl pietrīkst laika !:(
Kamēr tikām līdz mūsu apmešanās neko nerunājām, vienkārši klusējām. Laikam, ka sākamā bija tik daudz, taču vēl nebija īstais laiks runāt.
-Es aizbraukšu pie Asnātes.-Teicu-Tu vari pastaigāt pa pilsētu, kamēr esmu pie draudzenes.-Ierosināju
-Es palikšu tepat!-Viņa teica.
-Kā zini, bet varbūt gribi braukt līdzi?-No jauna ierosināju.
-Es tavas Madonas draudzenes esmu redzējusi tikai vienreiz mūžā, negribu būt traucēklis.-Zuze teica.
-Tikai neskumsti, labi, gan jau viss būs kārtībā, bet par viņu nedomā!-Noteicu un apskāvu meitu.-Tad es braucu, kad būšu atpakaļ nezinu, lai gan , es labāk iešu kājām !-Skaļi domāju. Taču pa to laiku Zuze jau bija izgājusi ārā, prom ejot apskatījos ko viņa dara, meita sēdēja, uz soliņa un skatījās tālumā, jau no pašas bērnība viņa man reti kad teica, kas notiek viņā. Viņa bija ļoti noslēgta, laikam tāpēc, ka es pārāk daudz strādāju, lai varētu kaut kā savilkt galus kopā.
Nevarēju tā ierasties pie Asnātes, kā pie Gunitas, tikai ar no Valmieras atvesto konfekškasti, te vajadzēja ko vairāk, jo viņai taču bija ģimenes pieaugums, patīkami vismaz kādu redzēt esam laimīgu, bet vai es tāda nebiju? Man ir Zuzanna , īstenībā viņa ir viss, kas man ir. Nemanot biju nonākusi pie veikala, kurā tirgo dažādas mantas mazuļiem. Nopirkusi mantiņu, devos pie Asnātes, viņa nedzīvoja nemaz tik tālu, tepat aiz kultūras nama, ko nu, liegties, līdz Asnātes mājai bija jājiet gandrīz kilometrs, bet pastaiga man palīdzēja izvēdināt galvu .Nonākusi pie piecstāvu mājas uzspiedu Asnātes numuru.
-Čau !-Iesāku.
-Sveika sen nedzirdētā.!-Draudzenei bija ļoti labs noskaņojums.
-Nu stāsti, kā tev ar brīvo laiku tagad?-Nevainīgi prasiju.
-Tagad man ir dažas minūtes, īstenībā pus stunda brīva laika, varam parunāties.-Laikam, ka Gunita vēl nebija Asnāti brīdinājusi, ka esmu pilsētā.
-Varbūt tu mani labāk ielaidīsi iekšā, man te ir diezgan vēsi!-Smejoties teicu.
-Tu jau stāvi lejā?-Draudzenes balsī bija jūtams šoks.
-Tieši pie ieejas tavā kāpņutelpā..-Apstiprināju.
-Es tūlīt.- Asnāte teica un nolika.
- Un, lūk, arī es, nāc iekša, nesalsti.-Asnāte no laimes staroja, to ļoti labi varēja redzēt.
-Paldies, ka atradi laiku man !-Pateicos un draudzeni apskāvu, Asnātes ejā bija parādījusies nedaudzas krunciņas, taču tas viņu darīja vēl skaistāku.
