local-stats-pixel

Justīne. 38.daļa.1

40 0

Šī būs nedaudz savādāka daļa.Ceru, ka patiks.emotion

*****

-Šī, laikam ir īstā māja.-Skatījos uz māju, kuru redzēju pa auto logu, uz plāksnītes bija rakstīta tā pati adrese, kas uz Gunitas dotās lapiņas.

-Dzīvokļa numurs bija 8?-Zuze prasīja un izrāva man no rokām lapiņu.

-Apskaties.-Noņurdēju.

-Jā, tad es eju.-Zuze teica un izkāpa no mašīnas, sapratu, ka meitu vajadzēs pagaidīt.

Zuzannas saruna ar tēvu.

Zuzanna atrada nepieciešamo dzīvokli, bet baidījās zvanīt, jo viņa nezināja, kāda būs tēva reakcija, meitenei tas bijā lēciens nezināmajā, beidzot viņa sadūšojās un nospieda zvana pogu. Aiz durvīm varēja dzirdēt soļus.

-Labdien, vai Jūs esat Gustavs Vītols?-Meitene iesāka uzreiz, kā redzēja durvīs stāvam vīrieti.

-Tas pats, kas vaicā?-Vīrietis bija nedaudz izbrīnīts.

-Mans vārds ir Zuzanna Rancāne, varbūt mēs varētu nedaudz aprunāties?-Meitene vīrā, kas stāvēja durvīs skatījās nepārtraukti, viņa nespēja noticēt tam, ka tas varētu būt viņš-meitenes tēvs.

-Es nevēlos būt rupjš, bet kas man ar Jums būtu runājams?-Vīrietim nebija nekādu aizdomu, arī asins balss klusēja.

-Es tūlīt parādīšu kādu fotogrāfiju.-Meitene bija satraukusies un no savas plecu somas izvilka sievietes fotogrāfiju.-Vai Jūs pazīstat šo sievieti?-Zuzanna iedeva foto Gustavam. Vīrieša sejā parādījās šoks.

-Kur Jūs ņēmāt šo bildi?-Vīrietis ar satraukumu interesējās.

-Tas nav svarīgi, Jūs pazīstat, vai nepazīstat sievieti, kas tur ir redzama?-Zuzanna neatlaidās.

-Jā es pazīstu šo sievieti.-Vīrietis skumji noteica.-Ko tas maina?-Viņš uzdeva meitenei jautājumu.

-Patiesībā daudz ko. Es esmu šīs sievietes meita.-Zuzanna atzinās.

-Un?-Gustavs vienaldzīgi teica.

Meitene ievilka dziļu elpu.-Redziet, iespējams, ka Jūs esat mans tēvs.-

-Kādas pasaciņas Jūs vēl neizdomāsiet? Es gandrīz garantēju, ka Jūs šo sievieti nemaz nepazīstat un tikai vēlaties no manis izkrāpt naudu, jo esat jau uzzinājusi, ka man tā ir.-Vvīrietis aizcirta durvis meitenes degungalā.

Pār Zuzannas vaigiem sāka ritēt asaras, tāpat, kā viņas mātei pirms vairāk nekā 18 gadiem. Zuzanna noslaucīja asaras un devās prom no sava tēva durvīm, savu sapni viņa bija piepildījusi, lai gan satikšanos ar miesīgu tēvu viņa jau no pašas bērnības bija iztēlojusies citādu.

-Kāpēc viņš man nenoticēja?-Meitenes galvā nepārtraukti skanēja šis jautājums.

Sarunas beigas.

-Viņš tev kaut ko pateica?-Redzēju, ka meita iekāpusi mašīnā raud.

-Nē, nekas.-Zuze noslaucīja asaras un izlikās, ka viss ir kārtībā.

-Bet es taču redzu. Ko viņš tev pateica?-Neatlaidos, bet meita klusēja. Nezināmu spēku vadīta es izkāpu no mašīnas un devos uz daudzdzīvokļu mājas ieeju, manī vārījās dusmas un viņu. Dusmojos es laikam tāpēc, ka mātei ir sāpīgi redzēt savu bērnu raudam.

-Mammu nevajag!-Meita man no mašīnas sauca, bet es neko nebildējusi devos uz dzīvokli. Piezvanījusi pie durvīm gaidīju, kad tās atvērs.

-Vai Jūs nesapratāt, ka es tam neticu....-Aizkaitināta vīrieša balss teica, kamēr vēra durvis, bet ieraudzījis mani vīrs aprāvās.-Tu?-

-Jā es, negaidīji?-Sarkastiski vaicāju.

-Tas nevar būt!-Gustavs mani nopētīja

-Tu galīgi esi galvu saspiedis, tu , ko tu tikko izdarīji?-Nikni vaicāju.

-Vai tiešām?-Viņš bija šokā.

-Nav tava darīšana, bet tā nevajadzēja.-To pateikusi, apgriezos un gribēju doties prom, bet Gustavs mani satvēra aiz rokas.-Laid vaļā.-Stingri teicu.

-Es gribu zināt.-Arī viņš nomainīja toni.

-Savas tiesības tu zaudēji tajā dienā, kad nolēmi mani iemainīt.-Stingri noteicu un izrāvusies no viņa tvēriena devos uz izeju.

-Justīne, pagaidi, nedari tā.-Viņš skrēja man pakaļ.-Lūdzu aprunāsimies!-Viņš aizelsies teica, kad biju apstājusies pie pašām durvīm.

-Viena minūte laika, es klausos.-Skarbi teicu.

-Vai tā ir tiesa?-Viņš joprojām elsoja.

-Pat ja tā? Ko tas maina?-Sarkastiski teicu.

-Tas maina visu.-Nu jau viņš runāja savā balsī.

-Tas neko nemaina, tev tikai būs apziņa, ka tev pasaulē ir vēl viens bērns. Piedod, tā bija kļūda mums braukt šurp, dzīvo laimīgs.-Noteicu, kad gāju ārā pa daudz dzīvokļu mājas durvīm. Gustavs palika stāvam kā iemiets.

-Mammu?-Zuz skatījās manī ar savām zaļajām acīm.

-Neprasi man neko.-Stingri teicu un sāku braukt, pēdējo reizi pametusi skatu uz ieejas durvīm redzēju Gustavu stāvam un noskatāmies, kā mēs aizbraucam.


40 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 1

0/2000

Super emotion

0 0 atbildēt