Kad atbrauca brāļi, bija daudz vieglāk. Viņi abi tekoši runāja angļu valodā un Tomasam bija interesanti sarunu biedri.
Sākumā Jēkabs un Reinis kārtīgi nopētīja savas mazās māsiņas jauno draugu, lai saprastu vai Tomass man ir piemērots, tomēr drīz vien miesassargu loma pazuda, jo mans vīrietis bija zinošs un labs sarunu biedrs, tāpēc šaubas ātri vien izzuda.
Kamēr brāļi izklaidēja Tomasu, es varēju izrunāties ar vecākiem.
- Kāpēc tu nebrīdināji? - mamma uzdeva jautājumu, ko jau ilgi vēlējās jautāt.
- Mēs paši izlēmām pirms divām dienām, - paskaidroju, - Tomasam nomira mamma un trešdien bija Elizabetes kundzes bēres, - atgādināju nesenos notikumus par kuriem jau biju ieminējusies vienā no mūsu telefonsarunām, - To pārdzīvojumu bijis pārāk daudz un, kad ieminējos, ka mēs varētu atbraukt uz Latviju, Tomass uzreiz bija gatavs nopirkt biļetes, lai kaut nedaudz atslēgtos no ikdienas Londonā.
- Es aizmirsu izteikt līdzjūtību, - mamma uzreiz paskatījās uz Tomasu, kurš joprojām cītīgi diskutēja ar brāļiem.
- Gan jau paspēsi, - mierinoši teicu, - Labāk izstāsti, kas jums pašiem jauns, - palūdzu.
- Kas gan mums var būt jauns, - mamma, atmetot ar roku, teica un piecēlās, lai dotos uzvārīt kafiju, - Es kaitinu tēti un katru brīvu brīdi rušinos pa savām dobēm. Tētis kaitina mani un katras brīvdienas ar draugiem dodas makšķerēt, bet tā jau tas bijis vienmēr, - īsti nevarēju saprast vai mamma šobrīd runāja nopietni vai vienkārši ķircināja tēti, jo brīžiem palūkojās tēta virzienā, lai redzētu viņa reakciju par pateikto. Tēta sejas izteiksme palika nemainīga.
- Bērni arī nemaz nerūpējas par saviem vecajiem, - tētis ierunājās, - Mums jau ir tas vecums, kad vajadzētu auklēt mazbērnus, bet neviens vēl nav pieteicies, - tas vairāk izklausījās pēc jautājuma nevis vienkārša teikuma.
- Tēti! - izbrīnīta uzlūkoju viņu, - Nesteidzies notikumiem pa priekšu, - mīļi aizrādīju viņam, - Mēs ar Tomasu esam kopā tikai nedaudz vairāk par pusgadu, mums vēl jāiepazīst vienam otru, - aizstāvējos.
- Tu jau neesi mūsu vienīgais bērns, - mamma piebalsoja tētim, veltot zīmīgus skatienus abiem brāļiem.
- Vai Jēkabam un Reinim ir parādījušās draudzenes? - par šādu faktu man nebija nekas zināms.
- Ja jau kaut vienam būtu, - tētis apstiprināja to, ko zināju. Brāļi vēl nebija satikuši nevienu, kas viņus ieinteresētu. Jēkabam ik pa laikam parādās kāda draudzene, bet drīz vien tās visas kaut kādā ziņā izrādījās ne tādas kā brālis domājis un tiek meklēta nākamā. Ar Reini gan ir savādāk. Es nemaz nespēju uzreiz atcerēties, kad viņš pēdējo reizi ar kādu saticies. Viņam pāris gadus atpakaļ bija nopietnas attiecības, bet pēc sāpīgas šķiršanās brālis vairs laikam nevienai nav gribējis uzticēties.
- Skatieties, ka beigās visiem nepiesakās vienā laikā, - smejoties, mierināju vecākus.
- Es nesūdzētos, - tētis uzreiz atteica.
- Es arī, - mamma piebalsoja.
- Neticu, ka jūs tā teiktu, kad mēs visus arī reizē atvestu paciemoties pie omītes un opīša, - man joprojām bija jāsmaida, ko tādu iztēlojoties.
- Teiktu! - abi reizē centās mani pārliecināt.
- Labi jau labi, - piekritu, jo šis strīds būtu bezjēdzīgs, - Mammu, tu neesi satikusi Annas mammu? - vēlējos noskaidrot vai mammai nav kaut kas zināms par to, kad Pļaviņās varētu ierasties draudzene.
- Satiku gan, - mamma piekrītoši pamāja, - Vakar vakarā saskrējāmies veikalā, - viņa piebilda, - Ingrīda ieminējās, ka Anna šodien atbraukšot ar autobusu, kas Pļaviņās ienāk pusastoņos vakarā, - paskatoties pulkstenī, pamanīju, ka draudzene ierodas tieši pēc pusstundas. Es ļoti vēlējos doties uz autoostu viņu sagaidīt.
- Dodies vien, - tētis lasīja manas domas, - Mēs vēl paspēsim parunāt, - viņš piebilda.
- Paldies, - nobučojot abus uz vaiga, devos pie Tomasa.
Visi trīs vīrieši diskutēja par sportu. Izrādās viņiem visiem tā ir sirds lieta.
- Labvakar, - centos pēc iespējas nemanāmāk iejaukties viņu sarunā.
- Hokejs vai futbols? - Jēkabs uzreiz iesaistīja mani sarunā.
- Hokejs, ja Latvija, bet futbols vairāk Londonā, - nepaliku parādā atbildi.
- Mana sieviete, - Tomass smaidot paslavēja.
- Pēc pusstundas autoostā ienāk autobuss no Rīgas, - ieminējos, - Anna atbrauks, - piebildu, lai saprot, ko vēlējos teikt.
- Un tu vēlies viņu satikt, - mans vīrietis skaļi izteica manas domas.
- Ļoti, - piekrītoši pamāju.
- Tu vēlies, lai eju līdzi? - viņš jautāja.
- Ja vien vēlies tu pats, - piedāvāju, tomēr nedaudz cerēju, ka Tomass izvēlēsies palikt, lai vismaz pirmo stundu varu pabūt ar Annu divatā. Mums bija tik daudz par ko runāt, un Tomasam nebūtu interesanti to visu klausīties, jo daļu viņš nesapratu un ir lietas, kas vīrietim nemaz nebija jāsaprot.
- Es labprāt turpinātu sarunu ar taviem brāļiem, - mans lieliskais vīrietis saprata, ka arī es vēlos izrunāties ar savu draudzeni, tāpēc mīļi atteicās pavadīt mani.
- Es centīšos ilgi nekavēties, - apsolīju.
- Ja nu kas, tad Tomasam ierādīsim tavu istabu un gultu, - Reinis mani ķircināja.
- Jūs esat īsti mīļumiņi, - iedunkāju savu brāli.
- Tāpēc jau tu mūs tik ļoti mīli, - Jēkabs piebalsoja.
- Tas gan, - nevarēju nepiekrist.
Pirms došanās prom, aizskrēju līdz savai istabai, lai pārģērbtos. Biju jau aizmirsusi, kādas ir vasaras Latvijā, tāpēc nolēmu pārvilkt vieglāka auduma kleitiņu un saņemt matus copē. Jau tagad būtu gatava nopeldēties, lai nedaudz atsvaidzinātos, tomēr tam nebija laika, ja vien negribēju, ka Anna dodas pie savējiem, nemaz neuzzinot, ka esmu atbraukusi ciemos.
Atvadoties no ģimenes, steidzos uz autoostu. Gājiens līdz pieturai likās ļoti īss, jo vēroju kā te viss zaļo un plaukst, kā mainījušās ielas un ēkas. Pirms astoņiem gadiem pazinu gandrīz katru cilvēku savā pilsētiņā, tomēr šobrīd apzinājos, ka daudzi šķiet sveši. Bija neierasti arī tas, ka te cilvēki staigā nopietnām sejas izteiksmēm. Viņi visi likās iegrimuši pārdomās un ikdienas rūpēs. Vai tiešām te bija tik slikti, ja smaidi tika slēpti no apkārtējiem?
-Jūlija? - pēkšņi izdzirdēju savu vārdu, kas lika kļūt mundrākai.
- Sveika! - ar platu un patiesu smaidu, steidzot pretī savas labākās draudzenes mammai, kura bija atnākusi sagaidīt Annu.
- Nemaz nezināju, ka esi Latvijā! - viņas pārsteigums nebija noslēpjams.
- Neviens nezināja, - joprojām smaidot, atteicu, - Arī Anna nezina, - piebildu.
- Tik jauks pārsteigums! - Ingrīda atklāti teica.
- Es ceru, - iesmejoties atzinos.
- Tad jau man labāk doties prom un ļaut tev sagaidīt Annu vienai, - Ingrīdas kundze ieminējās.
- Jūs taču nācāt sagaidīt meitu, negribu aizdzīt, - uzreiz protestēju.
- Tu, Jūlija, - viņa izlaboja, - Es priecātos, ja tu mani joprojām uzrunātu kā savējo, - sieviete paskaidroja.
- Es laikam automātiski, - atzinos, - Vēl neesmu līdz galam noticējusi, ka esmu šeit, - piebildu.
- Viss kārtībā, - Ingrīda likās ļoti saprotoša, - Pienāk autobuss, - viņa norādīja uz tuvojošos transportlīdzekli, - Es tiešām došos atpakaļ, jo zinu, ka mana meita ļoti vēlas izrunāties ar savu labāko draudzeni, - kaut kas sievietes balsī nedaudz nodrebēja, un tas lika saprast, ka Annai tiešām ir vajadzīgs mans atbalsts.
- Ir tik traki? - jautājoši uzlūkoju Ingrīdu.
- Viņa visu man nestāsta, - tas bija pēdējais, ko Annas mamma pateica, pirms autobuss apstājās. Pēc tam sieviete pagriezās, lai dotos prom, nemaz nesagaidot, kad izkāps meita.
- Mammu? - Anna gandrīz izleca no autobusa, nesaprotot kāpēc mamma dodas prom, jo mani viņa vienkārši nepamanīja vai neatpazina.
- Anna? - mana balss lika viņai sastingt uz vietas.
- Jūlija! - draudzene neticīgi lūkojās manī un šķiet pat ieknieba sev rokā, lai pārliecinātos, ka nesapņo, - Jūlija! - Anna skrēja man pretī, lai mēs varētu no sirds sasveicināties, cieši apskaujot viena otru, - Vislabākais pārsteigums pasaulē! - viņa atzinās, pēdējos vārdus klusi iečukstot man ausī, - Pats labākais, - apskaujot draudzeni, es neredzēju viņas seju, bet likās, ka Annai pār vaigiem sāk ritēt asaras. Arī manās acīs parādījās prieka asaras, tikai es nebiju pārliecināta, ka Annas asaras bija no laimes.
- Viss kārtībā? - tikpat klusi jautāju savai labākajai draudzenei.
- Kaut kad noteikti viss būs labi, - Anna ar sāpēm balsī atzinās.
- Noteikti būs, - vēlreiz cieši apskāvu viņu, sniedzot kaut nedaudz savu mīlestību un draudzību viņai.
