local-stats-pixel fb-conv-api

Jūlija (53)3

266 0

Trešdiena, 2014.gada 16.jūlijs

Nezinu kā man tas izdevās, bet es biju pārvētusi Leybournes pili par vietu, kur ikviens vēlētos atvadīties no sev mīļa cilvēka. Pēdējās dienas man pagāja kā miglā.

Es zināju, ka man jāpanāk, ka visas stalažas ap pili tiktu novāktas, jo te bija jāizskatās tā it kā viss būtu pabeigts. Te nekas nedrīkstēja liecināt par remondarbiem, kas šobrīd norisinājās. Šodien šeit vajadzēja izskatīties tā kā plānoju to visu redzēt, kad darbs būs pabeigts.

Darnes Reds sākumā bija šausmās, kad pastāstīju, ko vēlos no viņa. Viņš uzskatīja, ka tas nav iespējams. Viņš izturējās kā īsta dāma, jo šausminājās par visu ko teicu un darīju. Protams, beigās viņš visu paveica ideāli, bet pirmajā brīdī likās, ka nekas tāds nenotiks.

- Tu esi burve, - Džeida mani slavēja.

- Es ceru, ka Smits senjors domā tāpat, - klusi atbildēju.

- Te viss izskatās kā pasakā, - draudzene jūsmoja par visu ko redzēja.

- Kā tu jūties? - saprotot, ka pēdējā laikā neesmu īpaši daudz laika veltījusi Džeidai, nolēmu, ka tas jālabo. Izvadīšana sāksies pēc stundas, un es noteikti varēju atļauties veltīt piecas minūtes savai draudzenei.

- Mazā spārdās un liek par sevi manīt katru mīļu brīdi, - Džeida staroja.

- Un kā Sebastians jūtas kā topošais tēvs? - apjautājos.

- Viņš liek mums abām klausīties klasisko mūziku, - draudzene tēloja sašutumu, - Viņš grib, lai viņa princese jau tagad saprot, kas ir īstas vērtības.

- Nav tā kā pa agru? - viņas teiktais lika man pasmaidīt.

- Tas nekad nevarot būt par agru, - likās, ka Džeida atkārto sava drauga vārdus.

- Tad jau viņam taisnība, - neiebildu.

- Un kā tu pati jūties? - draudzene painteresējās.

- Joprojām īsti nezinu, - atzinos, - Viss notiek tik strauji, ka nav bijis laika kaut ko apdomāt, - paskaidroju.

- Gan jau pavisam drīz tev būs vairāk laika, lai apsēstos un padomātu, - Džeida ieminējās.

- Laiks rādīs, - piekrītoši pamājot, teicu.

- Jūlija? - mūs pārtrauca Tomass, kurš vēlējās kaut ko teikt.

- Jā, mīļais? - bikli pasmaidot, atbildēju saucienam.

- Tu neesi redzējusi manu tēvu? - viņš izmisīgi lūkojās vispakārt, nespējot atrast meklēto.

- Pēdējo reizi redzēju viņu pie pils parādes durvīm, - atceroties teicu.

- Iešu viņu uzmeklēt, - Smits atteica.

- Es iešu ar tevi, - atvainodamies uzlūkoju Džeidu, bet viņa neiebilda. Draudzene mani pat pastūma uz priekšu, lai es sekotu savam vīrietim. Viņa mani uzmundrināja un es bez sirdsapziņas pārmetumiem devos pakaļ Tomasam.

Mēs kādu laiku gājām klusējot, jo vārdi bija lieki, bet brīdī, kad ieraudzījām Situ senjoru mēs abi apstājāmies. Viņš bija atspiedies pret simtgadīgu koku un lūkojās tālumā. Vecais vīrs pat nemanīja, ka tiek novērots. Viņš bija iegrimis pārdomās un viss apkārtnotiekošais viņam bija tāls.

- Tēvs? - Tomass klusi un uzmanīgi uzrunāja savu tēvu, negribot viņu izbiedēt.

- Tomas, dēls, - Smits senjors gandrīz uzreiz atsaucās, uzlūkojot mūs abus un iztaisnojot muguru, nāca mums pretī.

- Ko tu te viens dari? - Tomass jautāja.

- Man liekas, ka šī tiešām ir lieliska vieta, kur atdusēties Elizabetei, tavai mātei, - vecais vīrs domīgi teica, - Tu esi lieliski pastrādājusi, - viņš pateicīgi uzlūkoja mani.

- Paldies, - kautrīgi atteicu, jo nebiju gaidījusi šādu komplimentu no viņa puses.

- Man arī liekas, ka ideālāku vietu mēs mammai nebūtu atraduši, - Tomass piekrita tēvam.

- Vai visi jau ieradušies? - pēc šiem vārdiem sapratu, ka Smits senjors šeit ir jau labu laiku un nemaz nav jutis kā paiet minūtes.

- Pēc desmit minūtēm sāksies izvadīšana, - Tomass piekrītoši pamāja, - Nācu meklēt tevi, jo mācītājs vēlējās parunāt ar tevi, - viņš paskaidroja.

- Mēs taču jau visu izrunājām, - tēvs laikam nevēlējās atkal un atkal pārrunāt to, kas tik ļoti sāpēja.

- Ja vēlies, tad es parunāšu ar viņu, - Tomass ierosināja.

- Būs jau labi. Es pats, - Tomass vecākais uzsita dēlam pa plecu un devās virzienā, kur atradās mācītājs.

- Pagaidi nedaudz, - kad jau gribēju sekot bijušajam priekšniekam, mani apturēja Tomass.

- Viss kārtībā? - noraizējusies uzlūkoju savu draugu.

- Tagad ir labāk, - cieši apskaujot mani, Tomass atteica, - Paldies, ka esi ar mani, - viņš joprojām turēja mani savos apskāvienos un nelaida vaļā. Man patika šīs sajūtas.

Mēs tā stāvējām kādu minūti un būtu stāvējuši vēl ilgāk, ja tik ļoti netuvotos laiks, kad jāsākas Elizabets kundzes izvadīšanas ceremonijai. Tomass ievilka dziļu elpas vilcienu, saspieda manu plaukstu vēl ciešāk un lēnām devās uz kapelas pusi.

Tālākais manās atmiņās ir miglains. Atceros šņukstus un asaras, kas bija visapkārt. Atceros to nenormālo aukstumu, kas lika drebināties, lai gan ārā spīdēja saule un bija kādi divdesmit grādi. Nedaudz atceros skaistos vārdus, kas tika veltīti Elziabetes kundzei. Atceros miglainos skatus, jo manās acīs nepārtraukti bija asaras, kas nebaidza ritēt pār vaigiem. Bet visspilgtāk es atceros Tomasa apskāvienu, kas visu to laiku bija ciešs. Es viņam biju kā balsts. Man bija pat bail, ka brīdī, kad apskāviens kļūs vājāks nekā tas bija, tad mans mīļotais vīrietis vienkārši sabruks no nespēka. Tās sāpes, kas virmoja gaisā bija neaprakstāmas. Pārāk strauji aizgāja Elizabetes kundze, pārāk negaidīti, un tas bija liels trieciens it visiem.

Tomass patiesi izraudājās tikai mājās. Kad man jau likās, ka visi lielākie pārdzīvojumi pagājuši un mēs taisījāmies iet gulēt, viņš vienkārši apgūlās uz manām krūtīm un sāka raudāt. Sākumā es pat nesapratu, kas notiek, līdz sajutu viņa asaras uz savas kailās miesas. Tās lēnām pilēja arvien vairāk. Es neklusināju viņu un nepārtraucu. Es lēnām glaudīju viņa matus un ļāvu, lai mans vīrietis beidzot izraudās. Es zinu, ka atvadoties no mammas viņš raudāja, tomēr ne tā kā to darīja brīdī, kad bijām palikuši divatā. Beidzot viņš ļāva vaļu jūtām un emocijām, ko tik ilgi turēja sevī.

Es neskaitīju minūtes vai sekundes, tomēr tās nebija tikai dažas asaras. Ja vajadzētu skaitīt asaras, tad tās būtu tūkstošiem, kas tika izraudātas.

- Viņa bija pati labākā māte uz pasaules, - kad Tomass sāka nomierināties, viņš ierunājās, - Viņa man nekad neko neliedza, tomēr spēja iemācīt visu ko es zinu, - vīrietis turpināja, - Es zināju, ka vecāki cilvēki ir jāciena. Es zināju, ka sievietes ir jānovērtē. Nekad nebija tā, ka viņa man to speciāli teiktu vai mācītu. Viņas izturēšanās bija tā, kas lika man noprast, ko māte sagaida. Viņa bija gan māte, gan skolotāja vienā personā.

- Tu ļoti mīlēji savu māti un mīli joprojām, - klusi papildināju Tomasa teikto.

- Viņu ir grūti nemīlēt, - viņš piekrītoši teica.

- Tad atceries viņu tieši tādu, - ierosināju, - Lai cik sāpīgi mums nebūtu, mums ir jāļauj viņiem aiziet, neturot šeit uz zemes cilvēka dvēseli ar savām asarām un sāpēm. Viņa nespēs būt mierīga tur augšā, ja raudāsim pēc viņas te lejā, - teicu visu, kas šobrīd nāca prātā un likās, ka Tomass piekrīt katram manam vārdam.

- Kā man gribētos šobrīd kaut kur aizbraukt un atslēgties no visa, kas pārdzīvots pēdējā laikā, - viņš ieminējās.

- Vai vēlies apskatīt vietu, kur esmu dzimusi un augusi es? - pēkšņi man prātā ienāca vienreizēja ideja, jo aizbraukt uz Latviju kopā ar Tomasu būtu lieliski. Es jau sen gribēju apciemot ģimeni un nu es varētu iepazīstināt viņus visus arī ar Tomasu. Tā būtu iespēja mums abiem atpūsties. Tas būtu tas, kas vajadzīgs Tomasam šobrīd.

- Rīt nopirksim biļetes, - šķiet mans vīrietis bija izlēmis, - Paldies, ka tu esi, - Tomass jau atkal atkārtoja šos vārdus, kas lika ietrīcēties manai sirsniņai. Es mīlēju šo vīrieti vairāk par visu un tas, ka viņš aizmiga guļot uz manām krūtīm, lika man labpatikā nopūsties.

266 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Piedodiet, ka vakar neieliku. Esmu apslimusi un vakaru pavadīju ne pie datora emotion

3 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt