Tomass ar visām drēbēm bija atlaidies lielajā gultā un … viņš bija aizmidzis.
Es taču nerunāju ar Džeidu nemaz tik ilgi, tomēr tas bija pietiekami, lai viņš aizmigtu, mani nesagaidot. Varbūt tā arī labāk. Izrādās man viņu nevajadzēja nogurdināt, jo viņš pats bija saguris vairāk nekā domāja.
Izvelkot no somas datoru, noliku to gultā, bet pirms pati iekārtojos tajā, novilku Tomasam jaku un bikses. Tas nebija viegli izdarāms, tomēr viņš nedaudz piepalīdzēja, bet nepamodās. Apsedzot viņu ar segu, apsēdos blakus un ieslēdzu savu datoru.
Es biju naktī labi izgulējusies un man šobrīd nemaz nenāca miegs, tāpēc nolēmu veltīt šo laiku tam, lai atbildētu uz e-pastiem, kas noteikti bija jau sakrājušies kopš vakardienas vakara.
Atverot e-pastu, ieraudzīju piecpadsmit ziņas. Uzreiz pamanīju, ka viena ir no Annas un tā bija pirmā, kuru vēlējos atvērt.
“Jūlija!!!
Es vairs nevaru te izturēt! Kad tu būsi LV? Man tiešām pietrūkst tevis. Kopš beigušies kursi, man ir tikai darbs un tukšais dzīvoklis centrā. Man ir apnicis būt vienai :( Es pat apsveru domu paņemt kaķi. Nopietni! Es un kaķis! Vismaz kāds mani sagaidītu mājās :(
Brīžiem es pat nožēloju, ka pametu Markusu :( Nebija viņš ideāls puisis, tomēr bija MANS puisis.
Mani jau kolēģes cenšas izvilkt uz klubiņiem, bet man tur nepatīk. Mūsdienās nav iespējams iepazīties ar brīvu un jauku puisi klubiņā. Visi jaukie jau ir precēti un atklāj to tad, kad ir jau par vēlu. Ja es varētu paņemt atvaļinājumu, es jau rīt būtu pie tevis, bet atvaļinājumu esmu ieplānojusi augusta beigās :(
Tu jau arī noteikti LV būs tikai uz Gerdas kāzām, un tas liekas pēc veselas mūžības.
Šovakar došos pie savējiem. Prom no Rīgas vismaz uz divām dienām. Pasauļošos mammas dārzā un atļaušos neko nedarīt. Reti tā sanāk.
Kā tev iet? Neesmu tevi redzējusi kopš janvāra, ja neskaita bildes sociālajos tīklos, kuru nav nemaz tik daudz un skype. Bet ar to brīžiem ir par maz. Gribu nedaudz paraudāt uz savas labākās draudzenes pleciem, jo šķiet, ka šobrīd viss iet pilnīgi šķērsām…
Tava bēdīgā Anna”
Izlasot draudzenes vēstuli, secināju, ka šobrīd ir kaut kāda melnā svītra. Apkārt notika tikai negatīvais, un tas nomāca. Bija grūti saņemties un smaidīt, ja pašiem tuvākajiem negāja viegli. Es tagad nevarēju pamest Londonu, bet tik ļoti vēlējos samīļot draudzeni.
“Pasmaidi, mīlulīt,
Gribētu teikt, ka jau rīt tu satiksi savu sapņu princi, tomēr es nevaru teikt, ko tādu, ko nezinu. Es nojaušu, ka tavs īstais un vienīgais ir kaut kur tuvumā, tikai jūs viens otru vēl neesat atraduši, jo nav īstais brīdis. Iespējams, tu jau simtiem reižu esi skatījusies viņa acīs, tikai pagaidām nav īstais mirklis, lai kaut ko uzsāktu.
Mēģini negaidīt viņu. Mēģini darīt kaut ko citu. Ja vari, tad vienkārši nedomā par viņu ;) Bet noteikti neatgriezies pie Markusa. Viņš tevis dēļ nespēja atteikties no azartspēlēm un nedomāju, ka tas mainīsies. Tu neesi pelnījusi tādu cilvēku, kas nevēlas cīnīties ar nopietnu slimību. Tu esi pelnījusi tikai labāko :*
Ja par ciemošanos LV, tad es plānoju braukt augusta beigās. Es tiešām ātrāk nevaru, jo tad esmu paņēmusi visas trīs atvaļinājuma nedēļas, kas man atlikušas šajā gadā.”
Uz brīdi pārtraucu rakstīt vēstuli, lai paskatītos biļešu cenas. Varbūt šobrīd ir kāda akcija un es varētu aizlaist uz mājām, piemēram, nākamajās brīvdienās. Šonedēļ man bija jābūt blakus Tomasam, bet nākamnedēļ es varētu atbalstīt Annu. Es nevienam citam neteiktu, ka ko tādu plānoju, tikai tāpēc, lai visa nedēļas nogale nepaietu braukājot no vieniem draugiem pie otriem. Es pavadītu tās pāris dienas tikai ar savu labāku draudzeni.
Man nācās vilties, jo jūlijs bija mēnesis, kad nevarēja cerēt uz lētām biļetēm. Īpaši ja tā bija nedēļas nogale, un jau nākamā nedēļas nogale. Biļetes bija jāpērk laicīgi, ja negribēja pārmaksāt.
Man tiešām vajadzēja kārtīgi apsvērt šo ideju. Es pagaidām nevienam neko neteikšu, bet, ja nākamās nedēļas laikā parādīsies kāds labs piedāvājums un izmaksās zem simts mārciņām, es noteikti nopirkšu biļeti un aizlidošu uz Latviju.
“Ideja par ciemošanos pie vacākiem ir lieliska. Tu man liki atcerēties mūsu vasaras vidusskolas laikā, kad to vien darījām kā siltajā laikā laiskojāmies vecāku dārzos un aprunājām visus un visu. Tas bija tik labs laiks, un pagāja nenormāli ātri. Ak, šīs atmiņas! :)
Es esmu darbos līdz ausīm, lai gan tieši šobrīd sēžu Tomasa gultā un klausos kā viņš saldi guļ. Mums ir tikai pusdienlaiks, tomēr Tomass nesen aizmiga, jo viņš visu nakti pavadīja nomodā pie mammas gultas. Elizabetes kundzei ir slikti ar veselību, un pagaidām nekas vairāk nav zināms. Cenšos atbalstīt Tomasu, tikai nezinu kā īsti palīdzēt. Kaut kāda traka pasaule! Vismaz man tā sāk likties :(
Vismaz ar pils projektu viss iet labi. Es jau stāstīju par tikšanos ar ainavu arhitektu. Vai nu Smits senjors bija pārāk noguris, vai arī viņam tiešām patika mans izvēlētais cilvēks, bet fakts ir tāds, ka viņš piekrita, ka dārzus iekops tieši Darens Reds.
Ja satiec manējos, tad noteikti samīļo visus. Ilgojos pēc jums nenormāli un arī es nespēju sagaidīt dienu, kad būšu Latvijā.
Mīlu tevi ļoti, ļoti :* Jūlija”
Pārlasot vēlreiz vēstuli un piespiežot sūtīšanas pogu, domās nosūtīju arī gaisa buču un pasmaidīju, cerot, ka Anna sajutīs, ka domāju par viņu un tiešām ceru, ka viss nokārtosies.
Turpinot pārlasīt saņemtās vēstules, nemaz nemanīju kā paiet laiks.
No atbildes ainavu arhitektam Darenam Redam mani iztraucēja maigs pieskāriens kājai. Tomasa pirkstu gali lēni un uzbudinoši turpināja savu ceļu uz augšu.
- Es vēlos tevi, - viņš vēl nebija kārtīgi pamodies, tomēr viņa vārdi bija nepārprotami.
- Un gulēt tu vairs nevēlies? - koķeti jautāju, saprotot sava vīrieša plānus.
- Tikai tev virsū, - es gandrīz nepaspēju nolikt datoru uz kumodes, kad tiku pavilkta zem segas un manas lūpas sajuta Tomasa garšu, - Kur ir manas bikses? - uz brīdi atraujoties, mans priekšnieks painteresējās.
- Uz krēsla, - smejoties atbildēju.
- Un kāpēc tur nav tavējās? - viņš jautāja, slidinot tās nost no mana auguma.
- Tāpēc, ka nebija neviena, kas tās novelk, - atteicu.
- Tagad ir, - Tomass apgalvoja un tiklīdz es tiku atbrīvota no biksēm, drīz vien man tika novilts arī pārējais apģērbs.
Mūsu lūpas sakļāvās un mēs bijām tikai divi vien, aizmirstot par apkārtējo pasauli un problēmām tajā. Manas rokas apskāva Tomasa augumu un nagi viegli slīdēja pāri viņa mugurai. Vīrietis labpatikā nodrebēja un es turpināju viņu iepriecināt ar saviem pieskārieniem.
Arī viņa pirksti lika kņudēt it visam manam augumam. Tiklīdz tie uz sekundes simtdaļu atrāvās no mana ķermeņa, es jau ilgojos pēc tiem. Ar katru dienu šis vīrietis kļuva man svarīgāks un to es vairs gribot nespēju noliegt.
Iekārdinot viens otru arvien vairāk, mēs vairs ilgāk nespējām vilcināties un viņš ienāca manī. Uz brīdi man pat noreiba galva. Tieši tik ļoti strauji viņš spēja likt manām asinīm riņķot pa ķermeni.
Tomass bija gatavs jau beigt, tomēr jūtot, ka es vēl neesmu, viņš sevi apstādināja. Viņš ļāva man pirmajai sasniegt baudas virsotni un tad to izdarīja pats. Šis bija kārtējais lieliskais tuvības brīdis ar šo vīrieti.
- Cik šobrīd ir pulkstenis? - viņš painteresējās, kad bijām atguvuši vienmērīgu sirds ritmu.
- Aptuveni pieci, - atteicu, nezinot precīzu atbildi. Atceros, ka pēdējo reizi ieskatoties pulkstenī rādīja desmit pāri četriem, tāpēc izteicu minējumu, ka tagad varētu būt jau pieci.
Ja ārā būtu skaidras debesis, tad vieglāk noteiktu precīzu laiku, tomēr šobrīd līņāja un nemaz nebija vēlme doties ārpus mājas.
- Ko mēs ēdīsim pusdienās? - Tomass painteresējās.
- Tu vispār esi ēdis brokastis? - nebiju pārliecināta, ka vīrietis atcerējās paēst, būdams slimnīcā.
- Piecos vakarā citi ēd launagu, un brokastis ēst būtu ļoti nepieklājīgi, - viņš ieminējās.
- Neviens jau to nezinātu, - atteicu.
- Es zinātu, - Tomass piebilda.
- Nu labi, tad ēdīsim pusdienas, - piekrītoši pamāju, - Kas tev labs ledusskapī? - man patika gatavot šajā dzīvoklī, jo te bija milzīga virtuve un liels televizors, kuru ieslēgt, lai fonā skanētu laba mūzika vai kāds nejēdzīgs meksikāņu seriāls.
- Nav ne jausmas, - vīrietis atzinās.
- Iešu izlūkos, - uzsmaidīju viņam un negribīgi izlīdu no gultas.
Uzvelkot savas apakšbikses un Tomasa kreklu, devos pagatavot mums abiem kaut ko ēdamu, neuzstājot, lai viņš nāk palīgā, jo bija pelnījis vēl nedaudz pavārtīties pa gultu.
Apakšstāvā pamanīju, ka Tomasa telefons mirgo, liecinot par jaunām ziņām. Vienīgais, ko uzreiz pamanīju bija astoņi neatbildēti zvani no Smita senjora. Šķiet viņš bija aizmirsis ieslēgt atpakaļ skaņu, izejot no slimnīcas, tomēr tam nebija nozīmes, jo tik daudz neatbildētu zvanu nevarēja liecināt par kaut ko labu.
Pagriezos, lai steigtos nodot savam vīrietim telefonu, un tas jau atkal sāka vibrēt, rādot ekrānā vārdu - Dad.
