Nākamās nodaļas rīt ! : )
Viņa pacēla vienu uzaci, bet tad pasmaidīja.
- Saiets? –
- Kristaps mani apčakarēja. – Sabīne skumji ierunājās, un es sāku rēkt.
- Kādā veidā? – Ksenija iesmējās.
- Nu, karoč, es viņu pasaucu, teicu, ka mēs iesim reizē uz skolu. Viņa atnāca, un es aizslēdzu durvis. – iesmējos.
- Un Tu nevarēji dabūt atslēgu? – Ksenija iesmejoties paskatījās uz Sabīni.
- Beigās jau dabūju. – viņa nočukstēja.
- Tas nebija godīgi. Tu novērsi manu uzmanību. – paskatījos uz viņu.
- Bet es dabūju atslēgu. Tas ir galvenais. – Viņa paskatījās uz Kseniju.
Novērsos no abām meitenēm, un paskatījos sienā. Es vispār sevi vairs nesaprotu. Man nevajadzēja tā darīt. Bet es to nenožēloju.
- Kristap? – Ksenija papurināja manu plecu.
- Ņu? – paskatījos uz viņu.
- Pasaucam puišus un uzspēlēja kaut ko? – pamāju ar galvu un paņēmu telefonu.
Piezvanījām visiem čomiem, un tagad jau viņi ir klāt. Visi aplī sasēdāmies manā istabā. Aizgāju uz virtuvi pēc pudeles. Noliku to zemē un pagriezu. Pudele apstājās pie Sabīnes.
- Ko izvēlies? – Pajautāju.
- Risks. – Sabīne pēc neilgas domāšanas ierunājās.
Sāku smieties.
- Labi. Padejo mums. – sāku rēkt.
- Pluss vēl izģērbies. – Markuss paskatījās uz mani.
Abi sākām rēkt, un sasitām plaukstas.
- Un ja es to nedarīšu? – viņa paskatījās uz mani.
- Tad es tevi saukāšu par mīksto, visu laiku. – iesmējos.
- Un es arī. – Markuss ļauni pasmīnēja.
- Un ja es to izdarīšu? Kas man par to būs? – Viņa jautājoši palūkojās mūsos abos.
- Kristaps tevi noskūpstīs. – Markuss ieminējās.
Paskatījos uz viņu. Nē, nu nopietni. Kas viņš tiešām debīls ir. Es jau nesaku, ka man viņa nepatīk, vienkārši šeit ir Ksenija.
- Ksenijai taču nav iebildumu?- Markuss paskatījās uz viņu
- Kāpēc, lai būtu? Mēs taču neesam kopā – viņa uzsvēra pēdējo teikumu.
Paskatījos uz visiem klātesošajiem, klusums.
- Labi, mīkstā. Vari vai nevari? – paskatījos uz Sabīni.
- Negribu visu mūžu būt mīkstā!- viņa noteica, un sāka dejot.
Nemaz tā īsti neskatījos uz viņu. Sabīne beidza dejot, un saģērbās atpakaļ.
- Un man tā gribējās tevi saukāt par mīksto. – Markuss klusi nopūtās.
- Nu nekas nesanāks. – Sabīne iesmējās.
- Kristap? Tavs izgājiens. – Reņčiks paskatījās uz mani.
Klusi nopūtos, paskatījos uz visiem draugiem, un piecēlos kājās. Sabīne stāvēja apļa vidū, piegāju pie viņas, un noskūpstīju viņu, manas rokas aptinās viņai apkārt.
Ksenija. Ksenija. Ksenija. Ksenija. Galvā atkārtoju šo vārdu, un atrāvos no Sabīnes. Aizcirtās manas istabas durvis, tā bija Ksenija.
Izgāju no savas istabas, un noskrēju lejā pa trepēm. Ksenija stāvēja pie durvīm, un gribēja iet prom.
- Kur tu iesi? – saķēru viņu aiz rokas.
- Tev pret viņu vēl ir kaut kas vai ne? – viņa skatījās uz mani.
- Nē. – atbildēju.
- Izskatījās savādāk. – viņa izrāva savu roku no mana tvēriena, un izskrēja ārā.
- Ksenija! – nosaucos, bet tad atskanēja blīkšķis.
