Skolā visi gtavojās 9. klases izlaidumam. Skolotāji jau iepriekš bija izplānojuši programmu, kura sastavēja no kora dziedājumiem, dažām solo uzstāšanās un teātra ludziņas, kas veltīta skolas beidzējiem.
Ludziņai bija izvēlēts Barona Minhauzena stāsts un ar nelieliem pielabojujmiem scenārijā, kurus veica pati mūzikas skolotāja Minna, viss jau palielam bija izplānots, tai skaitā talantīgāko aktieru atlase. Taču, arī dumais Jēkabs vēlējās piedalīties ludziņā, bet par cik lugai jau visi aktieri bija izvēlēti, viņai Jēkabu nācās apbēdināt un viņa laipni viņam atteica. Bet Jēkabs nebija ar pliku roku ņemams, viņš jau iepriekš šādu iznākumu bija paredzējis un iepriekšēja vakarā pārrunājot savas vēlmes ar māsu, bija nonācis pie idejas, ka varētu spēlēt celma lomu. Ilgi nevilcinoties, Jēkabs izteica, šo savu vēlmi skolotājai un viņa viņam atbildēja ar akceptu.
Pēc skolas Jēkabs pārlaimīgs atgskrēja majās un nevilcinoties ne sekundi ieskrēja māsas istaba un paziņoja jaunumus un vēl sīki un detalizēti atstāstīja viņai savu vīziju par to, cik liela nozīme ir šai lomai paredzētajā luga. Arī par to kā skolotāja Jēkabam laipni atļāvusi realizēt paša ideju, kura bez māsas palīdzības nu nekādi nebūtu tapusi. Māsa tūliņ pat sniedzās pēc diega, adatas un vectēva kažoka, lai darinātu Jēkabam kostīmu. Māsa sava laikā rokdarbu pulciņā nevienu vien kostīmu bij darinājusi un celma kostīms nudien bija viens no vieglākajiem viņas KARJERĀ.
Pa to laiku Jēkabs izgāja pagalmā un atsēdās uz krēsla un tādējādi sāka trennēties ludziņai. Par laimi Celmam nebija daudz jārunā un labi, ka tā, jo Jēkabs runāt nemācēja, vien bļaut. Jēkabs vispār bija varmācīgs, reiz viņš pagalam nobiedēja savus klasesbiedrus, jo draudēja tos nošaut ar slotu, kamēr pats bija paslēpies aiz stendera un ar vienu aci kaujas pozā tēmēja uz saviem draugiem un izteica naidīgas frāzes. Neviens nezin, kas Jēkabam bij uznācis, tik viņa klasesbiedrs noteica, ka vairs pie viņa nenākšot un tā ari bija.
Nākamās dienas rītā Jēkabs devās uz skolu, līdzi ņemot māsas darināto celma kostīmu. Neizsakāms bija prieks Jēkaba acīs tam ienākot skolas gaitenī. Šis bija viens no retajiem rītiem, kad jauneklim likās, ka beidzot ir kam noderīgs un pašapziņa teju gāzās pāri malām un arī ārā pa ausīm. Tūliņ viņs piesteidzās pie skolotājas, lai atrādītu māsas darināto celma kostīmu un sīkāk apspriestu gaidāmās lugas detaļas taja skaitā precīzus laikus, vai būs plānotas viesizrādes un protams vai skolotāja nevaretu ļaut Jēkabam lugas laikā bilst, kādu frāzi vai kaut vārdu uz ko skolotāja laipni atteica, ka viņš lugas beigās varēs pateikt THE END.
