****
Tev apsola, tu saceries, tevi piekāš.
Pat nepaspēju paskatīties, kad mani kāds saķēra no aizmugures un iespieda mutē tabletīti. Centos no visiem spēkiem to nenorīt un tikt vaļā no cilvēka, kas bija mani apķēris. Pēc smaržām varēju nojaust, ka tas ir vīrietis.
-Lai mani vaļā. -Raudot vēl paspēju nokliegties, kad vīrietis pielika man pie mutes roku un es negribīgi iemigu.
****
Pamodos savās mājās, bet ne tagadējās. Vecajās mājās. Savā vecajā istabā, ar rozā sienām un gaiši zilajiem griestiem. Kā es šeit nokļuvu? Atceros tikai to, ka sēdēju pie ezera un vēroju saullēktu. Tālāk neko neatceros.
Istabā ienāca cilvēks, ko es nepavisam nebiju gaidījusi.
-Ko tu šeit dari? Kā tu zināji, ka es dzīvoju šeit? Kā es šeit nokļuvu? -Jautājumi skanēja no manis tik ātri, ka diezvai viņš kādu no tiem saprata.
-Nomierinies, Paula. Tu nedrīksti satraukties.
-Kāpēc nedrīkstu? Paskaidrosi man?
-Tu pakriti pie ezera un atkal sasiti galvu, tava tante lika mani tevi atvest uz šejieni. -Puisis paskaidroja un izgāja no istabas.
Jau gribēju celties kājās un skriet viņam pakaļ, bet tiklīdz piecēlos, man sareiba galva un es atkal iekritu gultā. Nolēmu vēl mazliet pagulēt, tāpat pagaidām vairāk informācijas no šī cilvēka neiegūšu.
Atkal pamodos, paskatījos pulkstenī un rādīja jau 13.45. Pārbaudīju kabatas un tuvākos plauktiņus, bet nekur neredzēju savu telefonu. Jauki, viņš mani ir atstājis arī bez telefona. Piecēlos no gultas, vēl nedaudz reiba galva, tāpēc lēnām devos uzmeklēt kādu.
Pārmeklējusi visu māju nevienu neatradu. Arī telefona nebija. Aizgāju uz virtuvi, lai uztaisītu sev vēlās brokastis, bet ielūkojoties ledusskapī atcerējos, ka šajā mājā nevien nav dzīvojis kopš mūsu aizbraukšanas un arī ēdienu neviens nebija sagādājis. Man nebija arī naudas, tāpēc apsēdos uz dīvāna un ar rūcošu vēderu sēdēju un skatījos vienā punktā.
Pēc durvju atvēršanās skaņas sapratu, ka kāds ir atnācis, tāpēc cēlos kājās un gāju skatīties. Atkal tas bija viņš, tikai šoreiz ar diviem lieliem maisiem ar pārtiku. Pavadīju viņu uz virtuvi un sāku pārmeklēt maisus.
-Šķiet esi izskalkusi. -Viņš skatījās uz mani un smējās.
-Vai tiešām? -Apsēdos uz krēsla un sāku ēst sendviču, ko biju atradusi maisā. Puisis tikai noraudzījās kā es to notiesāju un tad piecēlās un ātrā solī devās uz istabu kaut ko meklēt.
*****
Zinu, ka nav gara, bet nākošo mējģināšu rakstīt garāku. ; )
