Pirmā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Jaiet-gulet-1/799284
Iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Jaiet-gulet-13/799510
Es to neredzēju, bet kad mana roka ņēma nost segu, tā pieskārās kaut kam. Kaut kam gludam, aukstam. Šķita ka tā ir radījuma izkāmējusī plauksta.
Es aizturēju elpu, zinādams un bīdamies no tā, ka radījums tagad jau pavisam noteikti zināja par manu nomoda stāvokli.
Nekas.
Tas nekustējās, šķita miris. Drīz es atkal noliku roku uz segas, turpināju sajust roku, tā šķita tieva, taču kad nosedzu segu, man par nelaimi uz tās atklājās diezgan paliels bicepss. Roka bija izstiepta un atradās man uz pleca, acīmredzami naktī to sagrābjot. Es sapratu, ka, ja vēlos izkļūt no istabas, man vispirms bija jāatbrīvojas no radījuma skavām. Es sajutu cauras, skrandainas drēbes, bailes atkal ieradās apciemot mani. Mana roka atšāvās pretīgumā kad sajutu slapjus, taukainus matus. Es nespēju piespiest sevi pieskarties radījuma sejai, taču pat līdz šij dienai cenšos saprast, kā tā varēja izskatīties.
Tas pakustējās.
Tas pakustējās. Saķēra stingrāk manu plecu. Asaras nenāca. Ak Dievs, kā es gribēju raudāt… asaras nenāca. Radījuma roka lēnām apvijās ap mani. Mana kāja berzējās gar sienu, pie kuras atradās gulta. No visa, kas notika, visdīvaināk man šķita brīdis, kurā sapratu, ka ciemiņš neatrodas uz manis, bet bija pielipis pie sienas, kā zirneklis tīklā.
Lēnām radījuma pieskārieni pārauga spēcīgākos, es, saprazdams, ka man citas iespējas var arī nebūt, centos to dabūt nost no sevis. Es cīnījos ar visu savu spēku, taču būtnes rokas bija pārāk spēcīgas. Radījuma galva pacēlās, es varēju saskatīt tās kontūras caur segu. Tad es sapratu, ko būtne vēlas. Tā vēlējās ievilkt mani sienā. Es cīnījos par dzīvību, kliedzu un brēcu, neviens nenāca.
Es beidzot sapratu kāpēc tas bija tik izslāpis un pēkšņi uzbruka. Savā vientuļajā logā saskatīju cerības - saullēkta tuvošanos. Es zināju, ja man izdotos noturēties vēl mazliet, radījums pazustu.
Tas pārvietojās, novietodams savu roku zem manas galvas. Arī būtnes elsojošā galva sāka man tuvoties. Es neatceros neko citu par radījuma izskatu, tikai tā elpu man virsū. Elpu, kura bija auksta kā ledus.
Saule uzlēca, ieskaujot manu istabu gaismā.
Es noģību, kad ledusaukstie pirksti ap manu kaklu centās izspiest pēdējo dzīvības lāsi no manis.
Pamodos no tā, kad mans tēvs piedāvāja brokastis. Jutos atvieglots. Es biju pārdzīvojis baisāko savas dzīves nakti. Nekavējoties atvilku gultu tālāk no sienas, mēbeles atstājot tajā, es cerēju, ka tās atturēs būtni no atgriešanās.
Pagāja nedēļas bez starpgadījumiem. Kādu nakti es pamodos no elsām sienā, radījums nespēja tikt man klāt, jutos atvieglits kad dzirdēju skaņas izbālam attālumā.
