Pirmā/iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Jaiet-gulet1/799284
Itkā kāds iztraucēts gulētājs būtu centies pārāk ērti iekārtoties apakšējā gultā. Es gulēju, tad pamanīju savas durvis. Tās bija aizvērtas. Gluži tāpat, kā tad, kad devos pie miera.
Iespējams mamma pārbaudīja, kā man klājas, un kaķis pa to laiku ielavījās istabā.
Jā, tā laikam arī bija. Es pagriezos ar seju pret sienu, ar muguru pret istabu. Kad grozījos, atkal izdzirdēju šo troksni no apakšējās gultas. Es iedomājos, ka būšu iztraucējis savu kaķi, taču diezgan drīz šī doma pameta manu prātu, es sapratu, ka tas, kas atradās zen manis nebija ikdienišķs, nezinu kā, taču es sajutu ļaunumu, reizēm tā notiek, tu vienkārši zini, taču nesaproti kā.
Itkā brīdinādams par savu neapmierunātību pret to, ka esmu nomodā, iztraucētais gulētās sāka agresīvi grozīties, kā bērns, kuram uznākusi dusmu lēkme. Es varēju dzirdēt palagus satinamies un pagriežamies ar arvien lielāku niknumu. Bailes sagrāba mani, nevis kā tā neērtā sajūta, kuru pieredzēju agrāk, bet tiešām spēcīgas bailes. Mana sirrds pukstēja vēl ātrāk, kamēr manas acis centās ieraudzīt kaut ko gandrīz piķa melnajā tumsā.
Es sāku raudāt.
Kā vairums bērnu dara, es instinktīvi saucu pēc mammas. Otrā mājas galā varēja sadzirdēt kustību. Kad es sāku justies atvieglots, gulta sāka kratīties kā zemestrīcē, skrāpējoties pret sienu. Es dzirdēju segu zem sevis mētājamies apkārt pa gultu, itkā kāds to darītu ļaunprātīgi. Es nelecu lejā, neskrēju pie mammas drošībā jo baidījos, ka nemierīgais gulētajs varētu mani sagrābt un ievilkt tumsā, tādēļ es paliku turpat. Ar saviem jau baltajiem pirkstiem sažņaudzis segu, itkā tā būtu glābiņš. Gaidīšana vilkās bezgalību.
Durvis, paldies Dievam, beidzot atšāvās vaļā, gaisma no tām izgaismoja apakšējo gultu, mana nevēlamā gulētāja atpūtas vietu, es redzēju ka tā ir tukša. Es raudāju un mana māte mani mierināja. Baiļu, atvieglojuma asaras tecēja pār maniem vaigiem. Caur visiem pārdzīvojumiem, es viņai neatklāju, kas mani tik ļoti nobiedēja. Es to nespēju izskaidrot, bet tas iespējams būtu pazudis, ja es būtu vismaz ieminējies par to, bildis kaut vārdiņu par to, ka tāds ir. Varbūt tā bija, vai nebija patiesība, taču es kā bērns jutu, ka gulētājs ir tepat netālu, klausīdamies manās raudās un vēloties redzēt, ko iesākšu.
Mana mamma gulēja apakšējā gultā, apsoloties tajā palikt līdz pat rītam. Manas bažas pēkšņi pazuda. Nogurums mani iemidzināja, taču es netiku izgulējies, visu laiku pamodos no tā, ka mamma miegā iekārtojās ērtāk.
Es atceros savu vēlmi nākamajā dienā būt jebkur, izņemot gareno istabu ar vientuļu logu. Tā bija sestdiena un es diezgan laimīgi ārā spēlējos ar draugiem. Kaut arī māja nebija liela, mums bija paveicies ar dārzu. Mēs ar draugiem tur spēlējāmies diezgan bieži. Daļa no dārza bija aizaugusi, mēs varējāmn slēpties krūmos, kāpt kļavā, kura slējās virs pārējā dārza, mēs iztēlojāmies, ka esam piedzīvojumu meklētāji kādā neatklātā, eksotiskā zemē.
Lai cik jautri tas būtu, mans skatien brīžiem aizlavījās pie loga, parasts, nevainīgs skatiens, taču man tas likās kā ieskatīties šausmām acīs. Zaļaios dārzs bija pilns ar smaidošām sejām, pat tās nespēja izdzēst paliekošo baiļu sajūtu no manis. Es jutos, kā kāds vērotu, kā es ārā spēlējos, gaidot nakti, kad atkal palikšu vienatnē. Es jutu, ka novērotājs ir naidpilns.
Kad vecāki vakarā man lika doties uz istabu gulēt, es nepretojos. Es pat neizdomāju attaisnojumu, kādēļ nevarētu tajā gulēt. Es vienkārši devos uz istabu, uzkāpu dažus soļus līdz augšējai gultai un gaidīju. Kā pieaugušais, es būtu izstāstījis par savu pieredzi, taču kā bērnam man šķita muļķīgi stāstīt kaut ko, kam man nebja pierādījumu. Es jutu, ka gulētājs iespējams pārstātu parādīties, ja es būtu ieminējies par to.
Ir dīvaini, kā dažas lietas var palikt nepamanītas, lai arī cik acīmredzamas tās būtu. VIena no šīm lietām tika saprasta otrajā naktī.
Nakamā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Jaiet-gulet12/799478
