Rakstu sērijas "Pokemoni Latvijā" otrā daļa. Stāsts par četrotni, kura uzsāk savu ceļojumu neticamajā pokemonu pasaulē. Būt mazākajam brālim nekad nav viegli, īpaši grūti, ja viņš ieminis veiksmes taciņu. Pat saticīgākajiem brāļiem kaut kur pašās zemapziņas dzīlēs uzdzirkstīs skaudības dzirksts.
Atgriešanās mājās pēc trešā augstskolā pavadītā mācību gada vienmēr bijuši kā mazie svētki gan vecākiem, gan Adrianam. Divdesmit trīs gadus jauns students no Gulbenes, kurš tikko veiksmīgi pabeidzis trešo kursu Latvijas lielākajā universitātē. Viņš jau sen lēmis, ka dienās kļūs par juristu, visiem spēkiem ar panākumiem cenšoties neatpalikt no vecākā brāļa, kurš jau sen bijis mammas mīlulis un tēta lepnums.
Sēžot taksometra aizmugurējā sēdeklī, Adrians uzmanīgi vēroja zaļos laukus loga otrā pusē, bet caur priekšējo stiklu bija redzams kā tuvojas mājas. Tā bija zema guļbūves māja ar koši sarkanu jumtu, tāds pats no lietus sargāja arī daudz lielākajai kūtij, pirtiņai un šķūņiem. Tumsnējajā automašīnas logā varēja manīt blāvu atspulgu, zilos matus, kuri bija tikai nedaudz tumšāki par acīm, tās spoži izcēlās uz tumši brūnās ādas fona. Zilie mati lieliski kontrastēja ar dzēlīgi zaļo kreklu bez piedurknēm. Tas bija neticami apspīlēts, dažbrīd liekoties, ka tas ir izmēru pa mazu.
Iebraucot fermas pagalmā, pagalma lapenē bija vērojama cilvēku pulcēšanās, par lielu pārsteigumu Adrianam tur bija redzami pat kaimiņi. Norēķinājies ar taksometra vadītāju, Adrians paņēma savu sporta somu un lēnām soļoja lapenes virzienā. Runas bija tik skaļas un aizrautīgas, ka neviens nebija pamanījis, ka Adrians pēc četru mēnešu prombūtnes atgriezies mājās. Apmēram desmit cilvēku vidū izcēlās Adriana vecākais brālis Dāvids, gandrīz divus metru garais augums padarīja divdesmit sešus gadus jauno vīrieti galvastiesu garāku par pārējiem mājiniekiem.
-Sveiki- Adrians mierīgā balsī sasveicinājās ar mājiniekiem un sanākušajiem viesiem, somu viņš nometa ideāli nopļautajā zālienā pie lapenes paaugstinājuma.
Vienīgā, kura dzirdēja puiša sveicienu bija mazā māsa, kuras sejā parādījās liela prieka grimases. Četrgadīgā meitene maziem ātriem solīšiem skrēja pie brāļa atplestām rokām, metoties apskaut brāli, kurš pacēla meiteni augšup un pāris reizes apgriezās ap sevi. Pēc tam no ērtajiem padirseņiem piecēlās arī pārējie, lai sasveicinātos ar sen neredzēto Liepnieku fermas mazo princi, kā viņu bieži mēdza saukt kaimiņi. Vienīgais cilvēks, kurš nepiecēlās kājās bija fermas lielais princis, Adriana lielais brālis Dainis. Viņš ērti iekārtojies lapenes stūrī, labās kājas potīti uzlicis uz kreisā ceļgala, nenovērsa savu dziļo un draudīgo skatienu no brāļa.
-Apsveicu ar zaudējumu finālā- Adrians pastiepa brāļa virzienā roku, gan tā, gan apsveikums bija neslēpts prieks par Daiņa neseno zaudējumu Latvijas pokemonu cīņu lielajā finālā. Abas Liepnieku atvases zināja, ka tas ir milzīgs panākums. Par spīti tam, vecākais brālis bija vīlies neizcīnītajā uzvarā, kamēr jaunākais priecājās, ka nebūs vēl lielāka Daiņa Liepnieka slavināšana.
-Mans zaudējums tev noteikti sagādā lielāku prieku kā manam pretiniekam- Daiņa balss skanēja skarbāk kā parasti, brāļu attiecības nekad nav bijušas siltas, katra mazākā dzēlība tās tikai atsvešināja.
Tālāko sarunu izjauca abu māte, Marta Liepniece, piecdesmit četrus gadus jauna sieviete ar zirgastē sasietiem gaiši brūniem matiem, apburošu platu smaidu un kora dziedātājas balsi. Viņas puķaino kleitu plivināja tikko jaušamais vējš, kas spēja izspraukties caur ornamentos izgriezto koku sienām. Viņa bieži iejaucās Daiņa un Adriana sarunās, kad virs viņiem kaut nedaudz sāka sabiezēt negaisa mākoņi, kuri draudēja pārvērsties milzīgā vētrā.
Tostu par ģimenes atkalredzēšanos jau nākamajā mirklī sasauca ģimenes galva Mārtiņš Liepnieks. Lauksaimnieks kopš dzimšanas, tieši viņa ģimenei jau paaudzēm pieder milzīgi zemes strēķi ar fermu to vidū. Par godu dēlu atbraukšanai, šī bija tā retā reize Mārtiņu redzēt pelēkajā uzvalkā, zem kura slēpās balts krekls ar vaļēju apkaklīti. Sirmie mati sešdesmit gadus jaunajam vīram bija kā atgādinājums piedzīvotajām veiksmēm un neveiksmēm.
-Mani puiši, mūsu nākotne beidzot mājā, šī būs īpaša vasara- skaļā čarkstošā balsī runāja Mārtiņš, paceļot šampanieša glāzi, ko turēja labajā rokā. Viņa piemēram sekoja visi sanākušie, izņemot brāļi Liepnieki, kuri smaidīja un piekrītoši māja galvu pēc katra tēva vārda -šīs mājas ir tik tukšas, kad jūs esat prom, nekas nav tāds kā agrāk, mēs ar māti sen priecājamies par katru dienu, kuru pavadām šeit visi kopā-
Dārza saiets turpinājās vairākas stundas, pēc kura Dainim nācās visus sanākušos kaimiņus nogādāt mājās. Mazie svētki bija patīkama atkalredzēšanās un ikmēneša tradīcija siltajos gada mēnešos. Tikmēr Adrians atgriezās lapenē, pārliecinoties, ka no galda aizvākti visi iekie piederumi, no soliem aizvākti mīkstie spilventiņi un nav aizmirsts nekas, kam nakts melnumā var pieaugt kājas. Viņš apsēdās ar skatu uz pļavu, kur ganījās vismaz piecdesmit Miltanku, ēdot zāli un sildoties jaukajā saulītē.
-Dēls- Adrianam pievienojās tēvs, viņš apsēdās uz koka sola un muguru atstutēja pret atzveltni -kāpēc esi tik skarbs pret brāli?- viņa balsī bija zudis tas skarbums un bravūrība, kas pirms brīža dzirksteļoja viesu priekšā -puse Latvijas atbalstīja viņu, puse vēlēja zaudējumu, mēs nevaram atļauties būt tik augstprātīgi, lai vēlētu viens otram sliktu, mēs esam ģimene- Adrianu šī saruna žņaudza, līdzīgas domas jau gadiem klejo pa viņa galvu, bet esot kopā ar Daini, tā pārvēršas tikai par velmi pārspēt brāli -zinu, ka viņš var būt skarbs, augstprātīgs, lepns un iedomīgs, bet viņš ir starp četriem labākajiem pokemonu treneriem Latvijā, tev neliekas, ka viņš nedaudz tāds var būt-
-Nedaudz nenozīmē daudz- Adrians saņēma spēkus runāt pretim tēvam, ko mēdza darīt reti, bet vienalga tas ir biežāk kā vēlētos -ja viņš mani kaut nedaudz cienītu, es spētu izjust kaut kripatiņu līdzjūtības par viņa piedzīvotajām neveiksmēm un pasmaidītu par gūtajām uzvarām-
-Sakod zobus- tēva vīrišķīgajā balsī ieskanējās lūguma dzirksts -sakod zobus, mums katram savs krusts nesams, un mums ar māti grūti noskatīties jūsu ķildās, tās dzen izmisumā kā mani, tā viņu. Nebūs mums lemts saules mūžs, lūdzu, nevēlos pēdējo redzēt ķildas star dzīvībām, kuras pats esmu radījis-
Adrians nevarēja atrast vārdus sarunas turpinājumam, par kuriem viņam vēlāk nebūs kauns. Pietika ar galvas mājienu un tēva draudzīgu sitienu pa celi, lai dotu solījumu, kuru nezināja, vai izdosies izpildīt. Abi vīri piecēlās un pameta lapeni, vecākajam no viņiem dodoties mājās, kamēr jaunākais uz īpašu vietu aiz mājas. Aiz vairākām ābelēm, auga mīksta zāle, kuru nopļaujot veidojās ainavisks skats, kuras fotoattēlu bez minstināšanās varētu likt kā datora ekrānsaudzētāju. Spārdīdams mazu akmentiņu, pa bruģēto celiņu, viņš nonāca zālājā, uz kura apgūlās, galvu atstutēja pret cieto ābeles stumbru un centās mākoņos saskatīt pazīstamas formas.
-Sveiks brāli- šļūcošās vasaras čības pa bruģēto celiņu bija dzirdamas jau ilgi pirms Dainis ņēma mutē vārdus -domāju, ka visiem brāļiem jāaprunājas, ja lietas sāk palikt sliktas- brūnas auduma bikses cauri izlaida sīkāko vēja brāzmu, tāpat kā sarkanais sporta krekls ar basketbola komandas simboliku. Glīti sasukātie mati bija atglauzti atpakaļ un to veidols nebija mainīts kopš sāpīgā zaudējuma.
-Sliktais jau sen aizgājis- Adrians gulēja zālītē, galvu atstutējis pret ābeles stumbru, parasti šajā vietā vienā plaukstā turēja smalkmaizīti, bet otrā komiksa žurnāls -tev brāli, man laiks atradīsies vienmēr-
-Šādi runāt māca augstajā skolā?- sasveicināšanās pieklājība pamazām izzuda, ja ne valodā, tad prātā iezogoties augstprātībai, kuru Dainis jau nākamajā teikumā centās nogalēt -kad mēs kļuvām šādi?-
-Mēs nekļuvām- Adrians atrauca, neļaujot Dainim turpināt -tu tiešām vēlies zināt?- brālis piekrītoši pamāja galvu un nometās sēdus turpat līdzās, mirkli pametot skatienu debesīs, kur lidinājās pāris mazi balti plankumi uz gaiši zila fona -skaudība manī aug augumā katru dienu, es redzu kā tēvs un māte priecājas par taviem panākumiem, redzu kā kaimiņi skatās uz tevi pēc katras uzvaras, taču zinu, ka nevienas augstskolas zināšanas nenesīs tādu slavu kā tev-
-Domā, ka tas, ko daru man nāk viegli?- Dainis nospurdza, kad Adrians vieglprātīgi pakratīja galvu -visi redz manas uzvaras, bet vai kāds ir runājis, par stundām ilgajiem treniņiem, par sviedriem, par sāpēm?-
Adrians apmulsa, viņš nekad nebija domājis par to, kā brālis guvis panākumus. Dainim vienmēr viss padevies viegli, nekad neizskatījās, ka viņam panākumi prasītu sviedru un asins lāsītes. Tikai tagad mazais brālis redz cilvēku, kurš bauda panākumus, kas seko pēc smaga darba.
-Domāji, ka trenēt pokemonus ir viegli- Dainis no kabatas izvilka mazu pokebumbu, tā nebija lielāka par vīnogu, bet piespiežot balto podziņu palielinājās līdz tenisa bumbiņas izmēram -gribu tevi izaicināt, nav gudrāka puiša ar tevi, tu nelasi grāmatas, tu tās ieliec savā prātā, par trenēšanu un pokemoniem no rakstiem uzzināsi vairāk par jebkuru citu- Adrians uzmanīgi klausījās brāli un visiem spēkiem centās noskaidrot, ko šie vārdi nesīs -došu tev pokemonu, esmu parūpējies, lai tu saņemtu trenera licenci- šie vārdi pārsteidza Adrianu, viņa mute palika atplēsta vaļā, bet prāts ilgi domāja nākamos vārdus.
-Tu domā, ka pokemons spēs mūs vienot?- varbūt nav sirsnīgākie vārdi, bet tie bija vienīgie.
-Nedodu tev kuru katru pokemonu- Dainis hipnotizējoši lūkojās balti sarkanajā pokebumbā -Hitmončens-
-Hitmončens?- iesaucās Adrians, šis cīņas tipa pokemons bija pirmais, kuru brālis noķēra savvaļā.
Gadiem lolotais un trenētais pokemons nu atrodas rokas stiepiena attālumā, bet ne jau Hitmončens attur Adrianam aizsniegties pēc pokebumbas, kura vēljoprojām atradās brāļa plaukstā. Gadiem ilgās dusmas, ko cēla skaudība zuda, ne tāpēc, ka Dainis gatavs atdot vienu no saviem mīļākajiem pokemoniem, bet tāpēc, ka viņi beidzot runā, nepaceļot balsi.
-Es nevaru- Adrians pastūma brāļa roku -jūs esat viens otram vajadzīgs, tu ieej arēna plecu pie pleca ar viņu, Hitmončens ir pēdējais, kuru atsauc pokebumbā, treniņiem beidzoties- Daiņa acis izpletās kā pogas, viņš nenojauta, ka brālis zina to visu -grūtākajos cīņas brīžos tu sūti viņu-
-Viņš bijis daudz labāks kompanjons kā esmu pelnījis, tāpēc viņam došu svarīgāko uzdevumu, uzmanīt tev- Dainis paņēma brāļa plaukstu un tajā iespieda metālisko pokebumbu -man vajadzīgs jauns sākums, zaudējums finālā man atvēra acis, man jākļūst labākam cilvēkam, lai kļūtu labāks treneris. Atpūtīšos, pastrādāšu kopā ar vecākiem un tad atkal došos ceļojumā- Dainis uzsit pa plecu Adrianam un piecēlās kājās -dodies uz Valmieru, tur drīz notiks viens no četrām lielākajiem gada turnīriem-
Dainis devās prom, daudz raitākā un drošākā solī kā pirms brīža bija atnācis, viņš pat svilpoja, lieliski papildinot putnu dziesmas. Adrians palika sēdus pie ābeles, pārdomājot tikko notikuši. Vispirms galvā klejoja apmulsums un liela neticība tikko notikušajam, bet vienlaikus prātu pārņēma siltums un jaunas cerības. Tik tuvs brālim nebija juties kopš bērnības, kad abi kāpjot piemājas kokos plēsa bikses vai tajās lika kukaiņus un zemi.
-Hitmončen, es izvēlos tevi- Adrians pieleca kājās un pameta pokebumbu gaisā, tai atveroties, no tās iznāca spilgta gaisma, kas pārvērtās divkājainā pokemonā. Nu viņam pretim stāvēja cilvēkveidīgs pokemons, violetā kreklā un apavos, kuru apjoza melna josta. Vienmērīgi tumši brūna āda klāja viņu no potītēm līdz pieciem neasiem izvirzījumiem uz galvas. Rokās viņam bija galvenais ierocis, sarkani boksa cimdi, kurus turēja krūšu augstumā.
