Ja es nebūšu paklausīgs, es viņiem pievienošos...12
395
0
Es nekad nevarēju tā īsti satikt ar savu vecāko brāli. Viņam bija 8 gadi, kad es piedzimu, tātad, kad man bija 5, viņš jau bija pusaudzis. Es vienmēr domāju, ka viņš teica man nejaukas lietas tā iemesla dēļ, ka viņš bija tā kašķīgā pusaudža vecumā. Viena lieta, ko viņš vienmēr man teica bija, ka, ja es darīšu sliktas lietas, kas vecākiem var nepatikt, tad viņi mani padzīs. Tā tas gāja gadiem ilgi, un es, būdams viegli iespaidojams bērns, mēģināju darīt to labāko, lai nesadusmotu savu mammu un tēti.
Bet, paliekot vecākam, lietas mainās un es sapratu, ka vecākais brālis vienkārši ākstījās. Bet tas manu uzvedību nemainīja; es turpināju sekot noteikumiem, pat ja mani “padzīt”netaisās. Es pat sāku smieties, kad mans brālis centās man iestāstīt, ka vecāki jau iepriekš to ir darījuši. “Citi”, tā viņš sauca iepriekšējos.
Tuvojās mammas dzimšanas diena, kad es nolēmu viņu pārsteigt ar pavasara tīrīšanu. Man vajadzēja ietaupīt naudu priekš skolas ekskursijas, tāpēc dāvanu es nevarēju nopirkt. Es zināju, ka viņa gribēja to izdarīt, jo es padzirdēju viņas sarunu ar tēvu par “skapja tīrīšanu”. Manos plānos bija arī sakārtot bēniņus un pagrabu, bet es nolēmu sākt ar skapi vecāku guļamistabā. Neskatoties uz ideāli tīro virtuvi un viesistabu, kaut kādu iemeslu dēļ skapis bija haotisks. Tajā bija sakrauti bilžu albumi viens uz otra. Neesot pārliecināts, kā visu šo sakārtot, es sāku pētīt dažus putekļainākus albumus, kuros it kā bija bildes 2 līdz 3 gadus pirms manas dzimšanas.
Es atradu parastas ģimenes fotogrāfijas. Es atpazinu savu brāli uzreiz un smaidīju skatoties uz savu vecāku “jaunākajām” versijām. Bet daudzās bildēs bija kaut kas savāds. Tajās es manīju vēl dažus bērnus, kas noteikti nevarēja būt es, jo albums jau bija pirms manas dzimšanas. Tā kā mums nebija nekādu māsīcu un brālēnu, un mani vecāki nebija gluži tādi, kuriem būtu labas attiecības ar citiem bērniem, es nezināju, ko domāt. Es paņēmu vēl vecākus albumus un sāku tos pētīt. Es pat atradu bildi ar savu brāli zīdaiņa vecumā, kuram blakus atradās vēl viens zīdainis identisks viņam.
Tā kā es nevarēju šo mistēriju izprast, es saliku bilžu albumus atpakaļ glītākās kaudzēs un izgāju cauri mammas un tēta apģērbam, meklējot kaut ko, kas izskatījās, ka netika vilkts jau gadiem ilgi. Kad biju beidzis, es devos uz bēniņiem. Mistērija tikai pastiprinājās, kad es biju sācis tur visu tīrīt. Es atradu daudz vecas rotaļlietas un bērnu apģērbu gabalus, ko iepriekš neesmu redzējis. Priekš kam ģimenei ar diviem zēniem, kuriem interesēja mašīnas un spēļu ieroči, būtu nepieciešamas lelles, krūzīšu komplekti un kleitas? Sākumā man likās, ka tās varēja būt mammas vecās lietas, pietiekami labs izskaidrojums, vai ne? Bet tās mantas neizskatījās tik vecas, lai tā tiešām būtu, drīzāk tik vecas, cik es ar brāli esmu. Es nebiju pārliecināts, vai mana mamma gribēja no tā visa šķirties, tāpēc nolēmu to visu atstāt uz vēlāku laiku.
Pēdējais bija pagrabs. Es nekad savas dzīves laikā neesmu tur bijis. Brālis man mēdza stāstīt visādus šausmu stāstus par pagrabu, un, neskatoties uz to, ka esmu no tā visa izaudzis, man vienalga bija nedaudz satraucoša sajūta dodoties tur lejā. Brālis stāstīja, ka tur tika aprakti visādi ķermeņi, un, ja es nebūšu paklausīgs, tad es viņiem pievienošos. Stāsta atcerēšanās lika man neticībā nomirkšķināt acis taisot vaļā durvis. Sasmakušais gaiss man iecirtās sejā tā, it kā pagraba durvis nebūtu bijušas vērtas vaļā vairākus gadus. Pirms es varēju spert kaut vienu soli lejā pa kāpnēm vai vismaz ieslēgt gaismu, es izdzirdēju telefona zvanu.
Paskatījos, kas man zvana, pirms pacēlu klausuli. Tas bija mans brālis. Nobolot acis, es pacēlu. “Jā?”
“Andri, mamma un tētis ir mājās? Es nopirku vilciena biļetes, lai tiktu mājās uz mammas dzimšanas dienu un gribēju viņiem pateikt savu ierašanās laiku, lai viņi varētu mani savākt no stacijas.”
“Nē, viņi ir izbraukuši,” es atbildēju.
“Ā, nu tad vienkārši pieraksti,”mans brālis teica.
“Es nevaru, es tagad taisu pavasara tīrīšanu un man vajag pabeigt pirms viņi atgriežas. Man tiešām vajag aiziet pabeigt tīrīt pagrabu...”
“Pabeigt ko?” viņš mani pārtrauca.
“Pabeigt ko?” viņš mani pārtrauca.
“Pagrabu. Es sadzirdēju, kā mamma saka, ka vajag sakārtot skapi, un es izdomāju, ka varētu arī sakārtot vēl citas vietas mūsu mājā, lai viņu pārsteigtu. Kāpēc tu izklausies tik pārsteigts?”
“E-ej ārā no mājas. Tagad,” brālis sāka stostīties.
“Ko? Kāpēc? Tā ir vienkārši tīrīšana!” es protestēju.
“Tu neatceries, ko es tev teicu? Viņi nebūs priecīgi, Andri!” viņš uzbļāva.
Es ievaidējos. “Tu nopietni? Tie bērnu šausmu stāstiņi, ko tu man stāstīji, lai varētu man likt labi uzvesties? Es vairs neesmu mazs bērns un tu jau ej koledžā, kāpēc tu joprojām tā dari?”
“Tie nav tikai stāstiņi. Vai tu redzēji bildes mammas un tēta skapī?”
“J-jā.”
“Tie bija tie “citi”. Mums bija māsas un brāļi. Man bija dvīņubrālis. Pie velna, Andri, vienkārši notici man un pazūdi no mājas pirms mamma un tētis pārrodas mājās un uzzina, ka tu visu zini!” brālis turpināja bļaut.
Jau grasījos kaut ko atbildēt, kad es izdzirdēju kaut ko, kas izklausījās pēc mašīnas durvju aizciršanās no ielas puses.
“Viņiem nepatiks tas, ka tu zini, Andri.”
Skaņa, kad atslēgas tiek ieliktas slēdzenē, atbalsojās visā mājā.
“Viņi negrib, lai kāds zina, ka viņiem bija nepaklausīgi bērni.”
Durvis atvērās un divi soļu pāri ienāca iekšā.
“Un ir nepaklausīgi jaukties citu darīšanās.”
***
Paldies, ka veltīji savu laiku šim rakstam! 
Citi interesanti raksti manā profilā.
Tev patiks šie raksti
