local-stats-pixel fb-conv-api

Izvēle/6/1

28 0

-Anet? Tā tiešām esi tu?

-Jā, ko tu šeit dari?

-Es atbraucu pie krustmātes.

Un šajā brīdī varēja dzirdēt Līgas skaļo balsi spiedzam: krustbērniņi! Viņa ātri atjoņoja no virtuves līdz koridoram, pie durvīm. Viņas sejā bija redzams liels milzīgs prieks. Līga atkal iespiedzās- Krustdēliņ! Čau!

-Krustmāmiņ!- viņi apkampās. Diemžēl Beatrise atlidos tikai parīt no Anglijas. Viņa mazliet bija apslimusi.

Es- Pagadiet, jūs abi esat pazīstami?

Justs- Nu ja! Mēs ar Beatrisi esam viņas krustbērni. Mana mamma ir viņas labāka draudzene. Kad mamma aizbrauca uz Angliju turpnāt rakstīt savu romānu mēs ar Beatrisi palikām pie Līgas. Bet ko tu šeit dari? Es domāju, ka tu dzīvo Rīgā tagad.

- Nu...Mana māte ir vienkārši sevi padarijusi par dzērēju. Tapēc es ar Miku pārvācos pie tēta. Tagad mēs visi slēpjamies pie tēta draudzenes. Pie Līgas

-Līg, tev ir draugs? Kapēc neteici?

- Nu, gribēju jums to pateikt kad atbrauksiet. Tu jau vēl pie mums paliksi?

- Patiesībā diez vai. Kā jau tu zini, dzīvošu ar māsu mājās. Zaļā birzī.

Es ar brāli, Justu un Beatrisi bijām labākie draugi kad es vēl dzīvoju Liepājā. Astotajā klasē mēs pārcēlāies uz Rīgu, bet viņi vēlāk rakstija, ka dzīvojot pie krustmātes. Pēc kāda gada mēs sarakstijāmies ar vien mazāk un mazāk. Tagad ir pagājuši divi gadi. Man ir 17, bet viņiem 18. Un brālim Miķelim 19. Mēs bijām tiešām tik labi draugi. Es necerēju, ka viņus te satikšu.

-Ak, jā pareizi. Tu jau tur dzīvoji. Es domāju, ka tav mamma māju pārdeva.

- Nē, nē. Bet krustmāt, diez vai, ka es te palikšu šonakt.

Līga-Ai, nu labi. Vismaz uz vakariņām paliksi?

-Nu uz tavām lieliskajām vakariņām varētu. Tās tev sanāk lieliskas!

Es biju ļoti pārsteigta, jo savā ziņa man pret viņu ir bijušas jūtas. Un tagad viņu satiekot man skudriņas skrien pa visu ķermeni. Kaut kā dīvaini. Mēs visi devāmies tālāk un izrādijās, ka viņš arī prot brīnišķīgi gatavot. Pēkšņi es sadzirdēju Miku. Viņš nāca uz virtuvi prasīdams: Kas te tā smaržo? Zupa?

Līga- Malacis, uzminēji! Būs soļonka. Ēdīsi?

- Protams! Tā ir viena no manām mīļākajām zupām!

Justs- Kas vēl būs uz vakariņām?

Es- Tētis un ome. Viņiem vajadzētu būt pēc kādas pusstundas.

-Skaisrs. Anet, mēs varētu aiziet parunāt?

-Nu...labi. Ejam uz itkā manu istbu.

Es biju izbrīnīta un runājot azliet sāku raustīt valodu. Ko viņš grib no manis? Mēs iegājam istabā un viņš aiztaisija durvis, bet es apsēdos uz gultas malas. Es biju satraukta. Un pie tam kā vēl!

Justs- Anet, es tevi tiešām te necerēju satik. Bet ja jau tu te esi tad..em...mēs varbūt varētu aiziet uz kino?

Es sapratu, ka viņš meloja. Izskatijās, ka viņš to negrasijās man sākumā teikt. Bet man taču vajadzēja atbildēt un man nemaz nevajadzēja ilgi domāt, tapēc es ar pārliecinošu balsi pateicu: jā! Kapēc ne?

Viņš arī apsēdās uz gultas un mēs abi klusējām. Tas biji tik stulbi. Neveikls brīdis.. Abi klusējām, sarkām un centāmies saņemties un kaut ko pateikt. Nevienam nekas nesanāca. Es pie sevīm klusi smējos par šo neveiklo mirkli. Bet tomēr mēs abi smaidijām un lūkojāmies vins otram acīs. Pēkšņi vinš ātri mani nobučoja uz lūpām. Ne noskūpstija,bet nobučoja. Vov!- es iesaucos! Kas tas bija?

Viņš turpināja klusēt, smaidīt tikai šoreiz novērsās no manām acīm. Manuprāt viņš nokaunējās. Taču šoreiz es saņēmos un saciju vēlreiz: kas tas bija?

Viņš palūkojās uz manīm pilnīgi sarkans! Viņš ievilka dziļu elpu kādu brīdi klusēja, bet tad atvēra muti un sāka beidzot runāt: Paklau, Anet. Es jau sen tev to gribēju sacīt...

28 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Lūdzū nākamo!! emotion

0 0 atbildēt