~~
6.Nodaļa
Pie mana gredzena apstājās kāds vīrietis, kurš bija vecāks par mani, bet tikai nedaudz. Viņš mirkli pasvārstīja gredzenu rokās un apskatīja to, es vēroju katru viņa kustību. - Izvēle ir izdarīta, uzvelciet gredzenus pirkstos, - Melnais, tetovētais eņģelis asā mēlē noteica. Visi paklausīgi to arī izdarīja, es zināju, ka tūlīt viņiem izspiedīsies vēnas, bet es nespēju novērsties un skatījos virsū. Tas notika, viņi sajuta karsējošo sajūtu, to varēja redzēt viņu sejās. Man, likās, labāk būtu, ja paskaidrotu, kas notiek, nevis uzreiz vilkt gredzenus pirkstus. Tomēr man šeit nebija nekādas teikšanas, es biju tikpat parasta kā tie visi, kas stāvēja man apkārt. Kolins bija novērsies un neskatījās uz notiekošo, bet es gan vēroju, kā viņu sejās mijās bailes ar pārsteigumu.
- Sargeņģeļi, apstājieties pretī cilvēkam, kuriem ir tāds pats gredzens kā jums, - Visi paklausīgi apstājās pretī viens otram. Vīrietis uzmeta man nicīgu skatienu, it kā es būtu kaut kāds bērns, ar kuru nāksies samierināties. Viņam bija tumši brūns matu ērkulis, kas izcēla gaiši zilās acis, ļoti asi vaigu kauli un bārdas rugāji, kas izskatījās kopti. Arī ģērbšanās stils atšķīrās no pārējiem, viņam nebija ne ierasto džinsu, ne kāda T-krekla. Viņš bija ģērbies uzvalka biksēs, kas vietām bija ar pleķiem, baltajam kreklam bija uzrotītas piedurknes un vietām bija pleķi, tāpat kā biksēm. Seja izskatījās akmens cieta un auksta, ne vaibsts nenoraustījās tajā, bet skatiens izteica visu.
- Jums katram nāksies apmeklēt kopā nodarbības. Fiziskās vadīs Dēmons, - Baltais eņģelis norādīja uz melno tetovēto eņģeli. - Bet es vadīšu sastrādāšanās nodarbības un zīmju, - Viņš paskaidroja. - Katram no jums tiks izsniegtas atslēgas uz kādu no istabiņām, kur jums nāksies pat sadzīvot kopā. Pasaulē, pateicoties baltajam un melnajam, debesīm un ellei, Sātanam un Dievam, ir valdījusi pretstatu māksla, kas katram pārim ir jāspēj saglabāt, - Viņš ievilka elpu, es redzēju, ka cilājas viņa krūtis.
Pie manis pienāca kāda meitene ar blondiem matiem un ģērbusies kleitā, viņai rokās bija groziņš ar atslēgām. Es uz labu laimi izvilku vienu, uz tā biju numuriņš trīspadsmit, pagriezu to un parādīju savam Kritušajam eņģelim. Viņš tikai nosmaidīja īsu smaidu, visi bija izvēlējušies numuriņus. - Rīt astoņos no rīta ir brokastis, ēdamzāle atrodas trīs stāvus zemāk, skaitot no ieejas gaiteņa. Pirmie divi stāvi zem ēkas līmeņa ir istabiņas. Deviņos no rīta pirmās apmācības pie manis, - Dēmons paskaidroja.
- Gredzenam ir divas funkcijas. Pagrozot akmeni, kas ir iestrādāts gredzenā ir iespējams novākt spārnus no savas muguras, bet pagrozot atpakaļ tie izaugs no jauna. Tikai bez sāpēm, - Aksels izskaidroja, kā viss notiek. Tā būs mana mīļākā funkcija, tikai es īsti neticēju, ka viss notiek bez sāpēm. Tieši iepriekšējo reižu dēļ es neuzticējos vairs, bet arī dzīvē uz zemes nevienam neuzticējos, jo visi spēja melot un apmānīt.
- Tagad dodieties un atpūtieties. Vēl kas, pirmās drēbes jums tiek izsniegtas, bet nākamās pašiem nāksies iegādāties atsevišķā korpusā, - Paskaidroja Aksels. Visi sāka doties uz durvju pusi. Mirkli uzmetu skatienu uz Kolinu, viņa Kritušais eņģelis bija apmēram viena vecuma ar pašu Kolinu. Tā varbūt bija pat labāk, mans Kritušais eņģelis gāja man līdzās, neteikdams ne vārda. Es nemaz negrasījos viņu tirdīt, gan jau pats atzīsies, kas viņu tik ļoti nomāc, ja vien būs vēlēšanās ar mani parunāties.
Es ātrā solī devos lejup, zināju, ka trīspadsmitā istabiņa ir jāmeklē kreisajā pusē, jo labajā pusē divciparu skaitļi bija ar divnieku priekšā. Visi kā pūlis gāja lejup, it kā zinādami, kur iet, varbūt eņģeļi arī viņus bija veduši lejup, lai varētu sakopties. Uz šo jautājumu man pašai būs grūti rast sakarīgu atbildi. Es nogriezos uz kreiso pusi, bet Kritušais eņģelis ar roku parādīja, ka jāiet uz to pusi, es tikai pakratīju galvu, ka nav jāiet. To es zināju labāk par viņu, jo vienu reizi es jau biju šajā kompleksā.
- Mums jāiet uz to pusi, - Viņš stingri noteica, kamēr pārējie gāja garām un meklēja savas istabiņas. Es biju ar visām četrām pārliecināta, ka mums jāiet uz kreiso pusi un negrasījos padoties, jo man bija taisnība. Tas skatiens, kā viņš lūkojās uz mani, lika sajusties mazai un nederīgai, tomēr man nāksies aizdzīt šo sajūtu.
- Mums jāiet uz turieni, es šeit esmu jau bijusi, - Es apstājos viņam pretī. Kāda meitene, kas bija no Sargeņģeļiem, mazliet pagrūda viņu un viņš sašūpojās, bet skatiens palika piekalts man. Tajā mijās bažas kopā ar neuzticību, es arī viņa vietā neuzticētos no pirmās dienas. Tomēr mums nāksies iemācīties strādāt kā pārim kopā. Tikpat, cik viņu, tikpat arī mani, tas biedēja, jo man labāk padevās darbs vienai, nevis komandā. - Saderam. Ja man būs taisnība, tev nāksies izpildīt vienu manu vēlmi, ja tev būs taisnība, es izpildīšu tavējo, - Es pastiepu roku viņa virzienā.
- Labi, vienojāmies. Ejam uz tavu norādīto pusi, - Viņš paspieda, mani sniegto roku, bet šeit nebija neviena, kas varētu pārsist mūsu kopā saliktās rokas. Tomēr uz mirkli es pavēros apkārt un ieraudzīju pa kāpnēm lejup ejam Kolinu, kas žestikulēja ar rokām un kaut ko stāstīja savam partnerim. Kad viņš bija gandrīz nokāpis, es pamāju ar roku uz savu pusi. - Kolin, pārsit, lūdzu, - Es noteicu.
- Jūs tikko esat iepazinušies un jau derat? - Kolins neticīgi pacēla uzaci, es tikai paskatījos uz viņu ar savu skatienu. Tomēr viņš to nepamanīja, jo bija pacēlis roku, lai pārsistu mūsu kopā saliktās rokas. Kolins pavisam maigi pieskārās un pārsita rokas. Tagad vien atlika cerēt, ka man ir taisnība un es neesmu kļūdījusies.
- Uz to pusi. Paldies, Kolin, - Es noteicu. Viņa pārinieks mazliet apmulsis, vēroja notiekošo situāciju, gan jau kādreiz viņam tiks izskaidrots. Vismaz mēs bijām nonākuši pie vēlamā rezultāta, noteikti samulsinājuši daudzus garāmgājējus, labi, ka neviens nesāka prasīt, kāpēc mēs to darām. Iemesls būtu vēl muļķīgāks par noslēgtajām derībām, tomēr manī radās azarta dzirksts.
- Tiksimies vēlāk, - Viņš devās ar savu pārinieku lejup, bet es pagriezos, lai dotos uz savu norādīto pusi. Sāku skatīties numuriņus, pirmais.. otrais..trešais..ceturtais un tā uz priekšu, katram no tiem tika pievērsts skatiens. Visbeidzot viņi bija nonākuši pie divpadsmitā numuriņa, bet par nelaimi divpadsmitais numuriņš bija pēdējais šajā rindā, es apcirtos uz papēža riņķī, bet pretī tam bija numuriņš ar divdesmit piekto numuriņu. Es biju zaudējusi un lieki notērējusi pāris minūtes, bet viņa sejā gozējās plašākais smaids, kādu es jel kad esmu redzējusi.
- Es teicu un tu zaudēji, - Viņš apcirtās riņķī un devās uz otru pusi, man bija vēlme viņa iespert vai arī palikt kāju priekšā. Tomēr es biju zaudējusi godīgā cīņā, mēs izgājām cauri kāpņu laukumam un uzreiz pirmās durvis trīspadsmitais numuriņš. Viņš noteikti to bija redzējis, jo stāvēja tajā pusē, bet es aiz viņa nepamanīju. Laikam vien nāksies pieņemt zaudējumu, jo neko citu man neatliks darīt. Es ieliku atslēgu slēdzenē un pagriezu, durvis ar klikšķi atvērās vaļā, izvilku atslēgu no slēdzenes un satvēru rokturi, ar kuru atvēru vaļā durvis.
