Izstiept spārnus un lidot #534

~~

53.Nodaļa

Es stāvēju spoguļa priekšā, bet ko gan es tajā redzēju? Neko. Tikai atmiņas ļāva atminēties savu izskatu, kastaņbrūnos matus, kas vijās par muguru. Tagad tie bija sapīti bizē, kas bija pārlikta pār manu plecu. Pēc sievietes vārdiem, man kājās bija melnas bikses, kas bija mazliet par lielu, bet neko labāku uz manu smalko augumu viņa nespēja sadabūt. Mīksts džemperis sedza manas rētas un spārnu atstātās pēdas, pašlaik spārnus man nevajadzēja, tie varēja slēpties. Kājās bija uzauti sašņorējamie zābaki, kuri jau labu laiku kalpoja man. Tās bija tikai materiālas vērtības, jo mana sirds bija tukša un apjukusi.

Sekla elpa dusēja manās krūtīs, bet klusums ļāva sakārtot savas izbēgušās domas. Agrāk es domāju, ka nāve dod brīvību, tomēr nāve nedod brīvību, tā ļauj dzīvot tālāk, tikai citā vietā. Pašnāvnieki domā, ka pēc nāves nāk paradīze, viņi dziļi maldās, šeit nesākas paradīze, bet gan elle. Elle ir tikai apzīmējums manai dzīvei, kura nav ne perfekta, ne jauka, tā par vairs nav ciešama. Klusa asara noritēja pār manu vaigu, es biju pazaudējusi visu. Visi var piedāvāt man spēju izdzīvot, bet neviens nedāvā iespēju dzīvot. Varbūt dzīve nav domāta priekš visiem?

- Ja esi gatava, tad varam iet, - Noteica Gabriela. Es viegli pamāju ar galvu un novērsos no vietas, kuru man bija aprakstījusi Gabriela. Graciozi pastiepu roku uz priekšu, lai viņa saņemtu manējo un vestu tālāk, man bija grūti orientēties, tomēr maņas palīdzēja. Zaudējot redzi, man sāka uzlaboties citas maņas, piemēram, dzirde un smarža, bija daudz vieglāk sajust arī attālākas vietas un to, kas tur notika.

Mēs virzījāmies cauri gaiteņiem, tie meta līkumu līkumus, tomēr es spēju atcerēties ikkatru pagriezienu. Tomēr šeit bija maz dzīvotāju, jo tikai dažus no tiem bija dzirdējusi, vēl mazāk - sajutusi. Te viss bija mierīgi, es teiktu, pārāk klusi, lai būtu patiesība. Kaut kur tālumā dzirdēju klusu, skrapstošu nagu izraisītu skaņu, noteikti vampīri pārvietojās no vienas vietas uz otru, tie bija klusi, bet tos sadzirdēt bija elementāri.

Bijām apstājušās, ar vienu roku sataustīju sienu un atspiedos pret to, dzirdēju, kā Gabriela spiež pogas un smagas durvis atvērās. Viņa mani iegrūda pa priekšu telpā, šeit smaržoja pēc slimnīcas un hlora, vēl kaut kāds dīvains piemaisījums virmoja gaisā, bet tam man nebija izskaidrojuma.

- Harold, mēs esam klāt, - Gabriela skaļa balsī paziņoja. Harolds bija sastindzis uz mirkli, jo iepriekš es ļoti labi spēju sadzirdēt pildspalvas klikšķināšanu un nervozēšanu. Tagad papīru kalni bija pacēlušies un sajaukušies, diezgan tuvu man noskrabēja datorkrēsls.

- Interesanti, interesanti.. – Viņš gari novilka, bet es jutu, ka viņš blenž uz mani un skatiens ir piekalts tikai un vienīgi man. Es sajutos mazliet neērti, jo nekad iepriekš uz mani nav tā blenzuši tik ļoti, ka pat neredzīga būdama, es spēju to sajust.

- Tev kaut kas ir jāizdara ar viņas redzi, - Gabriela noteica.

- Es redzu, ka kaut kas nav kārtībā. Sarkani acu dobumi.. Hmm.. Neraksturīgi, nevienam mirušo veidam nav tādas un pie tam aklas, - Harolds atbildēja. Viņš pateica gandrīz visu to pašu, ko es jau zināju, tomēr viņa vārdi mani biedēja un lika apdomāties. - Viņa ir pārvērtusies līdz galam? - Sekoja nākamais jautājums no viņas puses.

- Jā, esmu, - Mierīgā tonī atbildēju, kaut man gribējās kliegt viņam sejā, lai viņš dara taču kaut ko. Labs nāk ar gaidīšanu, bet mana gaidīšana jau bija ievilkusies, man tas bija apnicis un pieriebies. Kārtējo reizi es biju atkarīga no citiem.

- Tomēr tu neesi tāda kā visa. Tevī ir notikusi iejaukšanās, process apstādināts un tad - turpināts, - Harolds mani lasīja kā grāmatu, tā tik tiešām bija. Izskatījās, ka ne pirmo un ne pēdējo reizi viņam ir gadījies tāds klients kā es.

- Arī tur tu nekļūdies, - Es apstiprināju viņa domas. Manī neradās sajūta, it kā vajadzētu to slēpt, bet es nevarēju zināt, vai, no vilka bēgdama, nebūšu tikusi lācim rīklē.

- Zinu. Man ir viena injekcija, kas parasti palīdz, bet par tevi neko nevarēšu bilst, jo katrs iejaukšanās gadījums ir unikāls, - Harolds turpināja runāt, bet es viņu jau dzirdēju tālāk. Nočīkstēja skapīša eņģes un kaut kas tika rūpīgi meklēts. Tomēr ne uz mirkli viņš nenokāpa no sava krēsla un joprojām braukāja ar to. - Gabriel, apsēdini viņu krēslā, - Nākamā frāze izskanēja vienaldzīgāk, bija zudusi dedzība.

- Nāc, - Viņa ieķērās manā elkonī un apsēdināja uz cieta krēsla. Es atgāzu galvu uz labo pusi, atklājot kaklu, jau biju pieradusi, ka lielu daļu problēmu viņi atrisina ar vakcīnām. Sajutu auksto adatu pie sava kakla, pēc mirkļa šķidrums ieplūda manā ķermenī, tomēr tas notika lēni.

- Tas iedarbosies pēc pāris stundām, process ir ļoti lēns, ja būtu īsts vampīrs, tas nenotiktu vispār, - Harolds atbildēja. Tagad vien nāksies gaidīt uz rezultātu, es piecēlos kājās, bet pārmaiņas nejutu nemaz.

- Paldies, - Es pateicos un jutu, ka ap manu elkoni apķeras Gabrielas roka. Diezgan ātrā tempā mēs pametām to telpu.

- Man nepatīk tā vieta, - Gabriela klusā balsī atzinās.

- Es gan tur neko briesmīgu nesaskatīju, - Tomēr uzreiz sapratu savu kļūdu, kā es varēju saskatīt, ja nemaz neredzēju? Varbūt labāk bija to neredzēt? Es to nevarēju ne zināt, ne redzēt.

- Tu neesi neko redzējusi. Labāk saki, kur tev vajag doties? - Meitene jautāja, bet man bija plāns, beidzot es biju sapratusi savu rīcības plānu.

- Dosimies uz mītnes teritoriju, - Es noteicu.