local-stats-pixel

Izstiept spārnus un lidot #488

 148  0

~~

48.Nodaļa

Pēdējo reizi cieši apskāvu Vladu, nezināju, kad nākamo reizi tiksimies un vai tas vispār būs tik drīz. Mums katram tagad bija sava dzīve. Viņam vajadzēja pieskatīt Klementīni, bet man - censties iedzīvot un neiekulties nepatikšanās. Es dziļi ievilku elpu, man to vajadzēja, lai es spētu nomierināties. Tūlīt es iziešu ārā pa šīm durvīm, aiz manis ies sargi un sargās mani kā dārgakmeni. Man, Dēmonam, Akselam un Maksam vajadzēja ierasties lielajā zālē uz sēdi, tas tika paziņots pa skaļruņiem. Jau kārtējo reizi mēs tur iesim, lai mūsu liktenis tiktu izlemts. Man ir pieriebies dancot pēc citu pūstās stabules, es nevaru paspert pat soli bez atskaitīšanās.

- Lai veicas, - Viņš klusām noteica, bet es tikai pasmaidīju. Man bija nojauta, ka šoreiz nekas nebūs tik labi kā iepriekšējā reizē . Tomēr es smaidīju pāri visam, kāda gan bija jēga raudāt un pārdzīvot priekšlaikus? Es klusām nospiedu vaļā durvju rokturi un izgāju ārā no istabas. Ne mirkli neatskatījos uz aizmuguri, lai redzētu, vai sargi man seko. Es virzījos pa kāpnēm augšup pa jau daudz reizēm mīto ceļu, kas likās man tik pazīstams kā deju zāles grīda manā dzimtajā pilsētā.

Soļi viegli mina iemīto taciņu, vijīgi pirksti laiski skāra sarkankoka kāpņu margas, skaļas sarunas nāca no zāles. Es dzirdēju tās. Par spīti visam, man bija bail, bet bailes bija tikai ilūzija. Mūsu plāns bija izgāzies ar blīkšķi jau kārtējo reizi, nekad nenotika tā, kā mēs bijām plānojuši, vienmēr kāds kaut ko izjauca. Laikam pie tā būs jāsāk pierast, jo vislabākais notiek negaidot. Varbūt tieši šodien mūs atbrīvos un pateiks, ka varam iet uz visām četrām debespusēm?

Durvīs pavēra vaļā divi sargi, bet es iegāju iekšā pa tām. Priekšā jau stāvēja Sātans ar Dievu, bet nostāk Aksels klusām sačukstējās ar Maksu, pietrūka tikai Dēmona. Kopš mans solis skāra zāles grīdu, tas arī ienesa klusumu, visi skatījās uz mani. Šeit bija daudz cilvēku, pārāk daudz, lai es nenervozētu, to bija vairāk nekā pirmajā sēdē šodien. Es nezināju, vai viņi ir noķēruši visus izbēgušos vai tie joprojām skraida pa teritoriju.

Es apstājos tieši pretī viņiem, blenzu sienā, kas atradās man pretī augstāk par Sātana un Dieva galvām. Varbūt no malas es izskatījos augstprātīga un bezbailīga, tomēr iekšēji es notrīsēju, nespēju sev ieskaidrot, ka nav, no kā baidīties. Durvis atvērās kārtējo reizi, soļi bija smagi, bet elpa saraustīta, bet es to atpazinu. Man vairs nevajadzēja griezties kā vējrādītājam, lai zinātu, kurš ir šķērsojis zāles slieksni. Tas bija Dēmons.

- Varam sākt, - Sātans aukstā balsī paziņoja. Vienā pusē man nostājās Dēmons, otrā Makss, bet mazliet tālāk no viņa Aksels. - Tiek izskatīts nodevēju jautājums, - Viņš turpināja. Tomēr vārds nodevēji man stipri iedzēla pakrūtē, es sevi par tādu neuzskatīju. Es klusēju viena iemesla dēļ, nevajadzēja visu šo procesu padarīt vēl grūtāk, nekā tas bija.

- Mūsu avoti mums ir ziņojuši, ka jūs esat izlaiduši jukušos no laboratorijas, - Dievs stingrā balsī turpināja.

- Tā nav tiesa. Mēs bijām kopā ar jums šajā zālē, kad tas notika, - Dēmons atbildēja. Rupjais balss tembrs lika sarauties man iekšēji, bet es to neizrādīju ārēji. Mūs nepatiesi apmeloja, bet es kā muļķe klusēju, jo baidījos padarīt tikai vēl sliktāk. Viņi šeit dzīvoja ilgāk, viņi bija redzējuši vairākas sēdes, viņi zināja, ko dara.

- To varēja izdarīt Vladislavs, - Sātans atbildēja un pacēla roku gaisā. Es dzirdēju durvju atvēršanas un klusus šņācienus, pūlis pašķīrās un atkāpās. Tieši viņu dēļ bija grūtības sadzirdēt krievu lamas, kas nāca pār viņa lūpām. - Lūk arī viņš, ko jūs varat teikt savai aizstāvībai? - Viņš turpināja runāt augstprātīgā tonī.

- Tie ir meli, es neko neesmu izdarījis, - Vlads kliedza pa visu zāli. Viņu biju ieveduši divi vīrieši, kas cieši turēja augumu, kas centās izlauzties no stingajiem tvērieniem. Tas viss bija manis dēļ, bet es nebiju vainīga šoreiz, lai gan par to es nebiju īsti pārliecināta.

- Kur tu biji tajā laikā? - Dievs jautāja, bet es jutos kā tādā tiesas sēdē, kad tieku pratināta. Skatiens sāka šaustīties apkārt un meklēt vietu, kur apstāties. Man bija iestājusies panika, bet tā vēl nebija sākusi rādīties manāmi.

- Sātans mani sūtīja uzdevumā, - Vlads jau mierīgāk atbildēja, kad viņa rokas tika atbrīvotas no tvērieniem. Viņš stāvēja Dēmonam kreisajā pusē, mēs bijām kā tādi noziedznieki un skatījāmies tiesneša acīs.

- Tie ir meli, - Sātans augstprātīgā tonī nokliedza. Zālē bija iestājies klusums. Visiem vajadzēja mirkli apdomāties, tomēr es zināju, ka Vlads nemelo, vismaz tā nevajadzētu būt. Es vēlējos ielīst zemē un paslēpties, man bija pilnīga nesaprašana par mūsu situāciju.

- Nav gan, tu man devi uzdevumu, - Viņš turpināja pretoties, bet tajā brīdī Dievs pacēla roku augšup, kas lika apklust balagānam, ko mēs bijām izveidojuši. Es tajā brīdī aizvēru acis, lai nesāktu ārdīties, bet gan pakāpeniski nomierinātos un saprast lietas, kas darās visapkārt.

Es sajutu asiņu smārdu iecērtamies degunā, to visu papildināja putekļi, kas kņudināja degunu. Manas acis spēji iepletās un sāka ar šausmām skatīties apkārt. Kliedzieni lika aizspiest ausis, kāds spēji vēra vaļā durvis un metās skriet, bet es stāvēju uz vietas. Mums priekšā bija Lamias, tās pašas, kuras mani sakoda, lai gan pēc skata viņas visas bija vienādas.

Mans ķermenis bija nospriegots un likās, ka tūkstošiem adatu baksta to. Man bija bail, bet nevarēja sakost jau to, kas bija sakosts. Visi sāka atkāpties uz durvju pusi, bet mēs stāvējām uz vietas. Nevajadzēja bēgt no bailēm, bet gan skatīties tām acīs, lai cik satraucošas tās būtu. Sātans ar Dievu nebija izkustējušies ne no vietas, visi gaidīja kaut mazāko darbību no viņiem.

Smagi soļi atsitās pret grīdu, es pamanīju, ka lielākā daļā tur savās rokās dzelzs gabalus, lai cīnītos pret viņiem. Tomēr es truli stāvēju, jo man nebija nekā, ko ņemt, es biju neaizsargāta. Es sajutu spēju grūdienu no priekšpuses, Dēmons aizgrūda mani prom. - Bēdz, - Viņš skaļi uzkliedza man. Tas mani izrāva ārā no manas iedomātās pasaules, es pagriezos, lai skrietu prom.

Tomēr jutu, ka ap manu roku apvijas gari pirksti, es centos izrauties no tvēriena, bet tas bija pārāk ciešs. Melnie nagi skrāpēja manu ādu, vampīrs mani bija pievilcis pārāk tuvu. Tas bija tikai īss mirklis un tad realitāte sagriezās, tomēr es pazinu šo sajūtu, mēs teleportējāmies.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 8

0/2000
Ko tu izdarīji? O_o emotion Bet daļa ir perfekta❤❤❤
 0  0 atbildēt
Paldies! emotion Es domāju, ka tas tiešām bija negaidīti emotion
 0  0 atbildēt
Es.. Ko es? Tikko pieslēdzos whatapp čatam emotion Paldies, princess emotion
 0  0 atbildēt
Nespēlējies tā ar mums mums vajag vairākemotion ceru ka drīz būs nākamā!
 0  0 atbildēt
❤❤❤
 0  0 atbildēt
Nākamā būs šodien, bet es nezinu cikos. Mans redaktors apņēmās pa dienu izlabot emotion
 0  0 atbildēt