~~
27.Nodaļa
- Kāpēc jūs nepalīdzējāt Vladislavam, Anastasijas jaunkundz? - Kārtējo reizi sātana skatiens lika iekšām sagriezties riņķī, man nebija atbildes uz šo jautājumu. Man nebija sevis cienīgas atbildes, jo es nespēju tādu izdomāt, man nebija neviena, kas spētu piesegt mani. Vladu es biju redzējusi tikai tālumā, tikai dusmu pilns skatiens tika veltīts man. Gļēvums bija sakāpis krūtīs un grasījās izlauzties uz āru, klusums zālē mani mulsināja, es nespēju atvērt muti, jo no tās varēja izlauzties tikai meli un pat to man nebija.
- Es nepamanīju, kas notiek, - Es atzinos, tā bija taisnība, ne gluži, bet vismaz uz to pusi. Man planšete bija blakus, bet es nebiju spējīga ieskatīties tajā, principiāli es nemaz nepamanīju. Bet kāpēc es to neizdarīju? Iemeslu es nevarēju stāstīt un jebkura iepriekš izdomātā ideja bija zemē metama, jo tas mani neattaisnoja.
- Ko tad jūs darījāt? - Sātans neatkāpās un gribēja uzzināt visu. Zālē bija iestājies stindzinošs klusums, neviens neelpoja, nebija ne čukstu, ne sarunu. Visi bija pievērsušies man, bet es stāvēju zāles vidū un atbildēju uz jautājumiem. Šoreiz te izskatījās draudīgāk nekā izlozē vai šķirošanas ceremonijā, tikai tāpēc, ka man bija problēmas.
- Es.. - Klusums bija ieildzis vairākus mirkļus, bet es nespēju ne vārda dabūt pāri lūpām. Man nebija ne attaisnojumu, ne patiesības. Zālē sākas klusi čuksti ar minējumiem, varbūt man kādu vajadzētu izmantot un padarīt teicēju par ekstrasensu.
- Viņa bija kopā ar mani. Mēs trenējāmies šaut ar ieroci, jo viņas aizstāvamā bieži iekļūst nepatikšanās, - Skaļā balss pāršalca zāli. Kurš gan bija tas, kas iedrošinājās melot manis dēļ?Balss bija pazīstama un tieši tas mani biedēja, es ātri apcirtos uz papēža riņķī. Pāris soļus priekšā bija pagājis Dēmons. Viņš... Nē, tas nevarēja būt.
- Vai tā ir tiesa? - Dievs pievērsās man. Man nebija laika vilcināties, bet es zināju, ka tagad viņi vairs nespēj lasīt manas domas. Pirmo reizi, kad ierados pie viņiem, tie varēja to izdarīt, jo es nebiju nekas, tikai jauna, nevainīga dvēsele, kurai par daudz vaļas ir ļauts.
- Tieši tā, - Es apgalvoju un pamāju ar galvu. Kārtējo reizi es paliku parādā Dēmonam, vairs viņš no manis neaties. Jau trešo reizi es palieku parādā, tas nepavisam nebija labi manai statistikai. Joprojām es darīju sliktu, es biju parādā arī Vladam, bet atkal viņu iegāzu.
- Šoreiz tu tiec cauri ar brīdinājumu, bet ar Vladislavu būs cita saruna zem četrām acīm. Ja jūs abi kaut vēl vienu reizi pieļausiet tādu kļūdu, no jums pāri paliks tikai pelni, - Es jau grasījos iebilst, bet skatiens, ar kuru Sātans skatījās uz mani, bija biedējošs.
- Paldies, - Es klusi nočukstēju, to varēja sadzirdēt tikai tad, ja kāds uzmanīgi klausījās. Skatiens bija iedurts grīdā un neņēmās celties augšā, lai saskatītos ar Vlada aukstajām acīm. Es pagriezos un iejuku starp cilvēkiem, lai neatskatīdamās dotos prom.
- Sēde beigusies, ejiet strādāt, - Sātans skaļā balsī noducināja, bet es jau biju tikusi ārā un varēju ieelpot svaigu gaisu. Ātriem soļiem gāju uz savu istabu, lai varētu nozust no visu pētošajiem skatieniem. Cilvēku pūlis bija palicis aiz manas muguras, es nogriezos gar stūri un uzreiz devos iekšā istabā.
Es nometu zābakus pie gultas, bet pati ietrausos tajā, no nakts galdiņa paņēmu planšeti, lai redzētu savu aizstāvamo. Meitene mierīgi gulēja uz dīvāna, kad viņa pamodīsies, Klementīne nebūs tajā labākajā noskaņojumā, jo alkohols liks par sevi manīt. Es atspiedu galvu pret spilvenu un truli blenzu planšetē, zināju, ka šodien ir treniņi, bet es neiešu uz tiem.
Biju pievīlusi Vladu, iekūlusies nepatikšanās, palikusi vairākiem cilvēkiem parādā un tas bija tikai dažās dienās, kuru laikā atrados šeit. Gribēju noslēpties no visiem un visa, gribēju izplest spārnus un lidot, bet es nespēju, jo bija bail, ka kāds atklās manu noslēpumu. Ilgi vienatnē es nepaliku un drīz vien atvērās durvis pa tām ienāca Dēmons. Es biju gaidījusi Vladu, ko gan viņš šeit dara?
- Sveika, es gribēju parunāt, - Viņš klusām noteica , tomēr rupjais tembrs nebija mainījies, tas bija tieši tāds pats kā parasti. Es kārtējo reizi biju parādā viņam pateicību, lai gan es vēlējos viņu izmest no istabas, lai dodas uz visām četrām debespusēm.
- Es.. - Gribēju atcirst, ka nevēlos nemaz runāt, bet tas nebija manā dabā. - Paldies, ka izvilki mani no mēsliem, - Es atbildēju, man nebija labāka varianta par pateicību. Vairāk es gribēju parunāties ar Vladu, bet es nezināju, ko viņam teikšu, atvainošos par savu idiotisko rīcību.
- Mani vairāk interesē, kur tu biji? - Viņš apsēdās uz manas gultas un skatījās uz mani, es tikai spēju norīt siekalas. Aizstāvamā joprojām saldi gulēja uz dīvāna. Manas lūpas bija kā ar diegu aizšūtas, šodien tās neteiks ne grama patiesības.
- Nav tava darīšana, bet tas nekas ar likumu aizliegts vai.. - Es apstājos, es negrasījos viņam uzticēties un izkratīt savu sirdi. Vēlme parunāties bija, bet ne kuram katram to varēja stāstīt, pie tam vadība bija briesmīga un es nezināju, ko tā spēj paveikt. Es biju tikai mazs, nekam nevajadzīgs puteklītis šajā pasaulē.
- Ir gan, es meloju pat nezinot, kā dēļ to daru, bet tu man pat negribi stāstīt patiesību? - Viņš ar uzrautām uzacīm jautāja. Tieši tā arī bija, es viņam nelūdzu iejaukties, bet ja viņš nebūtu to izdarījis, es izstāstītu visneloģiskāko variantu, kāds man bija un neviens neticētu.
- Patiesība ir pārāk šokējoša, lai es tev stāstītu, - Klusām novilku un paslēpu seju savās plaukstās. - Ej prom, kad pienāks laiks, tu pats uzzināsi, - Es pacēlu acis uz augšu un stingri noteicu. Man nebija vēlmes ar viņu apspriest savu nākotni, kuru nu vēl pagātni.
- Tu man esi parādniekos, ceru, ka kādreiz tas atmaksāsies, - Viņš piecēlās kājās un izgāja ārā no manas istabas. Durvis klusām aizvērās un vairs netaisījās vaļā. Paldies. Tā bija labāk, es paņēmu planšeti rokās, meitene bija pārmetusies uz vannas istabu un pielipusi pie izlietnes malas. Tomēr klusums istabā nenoturējās pārāk ilgi un pa tām sašļucis ienāca Vlads.
Tagad es sāku uztraukties, es piecēlos kājās un piegāju viņam klāt. - Piedod man, lūdzu, - Es ar lūdzošu skatienu skatījos viņam acīs, bet tās bija tukšas. Viņš, it kā mani nepamanīdams, pagāja garām un apsēdās uz gultas malas. Šī būs gara un sāpīga saruna, bet es nespēju viņam uzticēties vēl joprojām.
