~~
26.Nodaļa
Anastasija.
Dzīve ir tikai spēle, bet mēs esam spēlētāji, katrs spēlē par savu likteni.
Gaidīšana bija nepanesama, pie tam es nevarēju spert vairāk, kā soli uz priekšu un soli atpakaļ. Viņu jau labu laiku nebija, es biju sākusi nervozēt un sadomāties visdažādākos variantus, kas varēja atgadīties. Tomēr pazīstamie soļi pie bibliotēkas durvīm mani nomierināja, tie bija viņi. Viņiem bija izdevies atrast serumu, tas mani gan satrauca, gan nomierināja. Tas nepadarīja vieglāku manu situāciju, tikai lika slēpties zem maskas vēl ilgāk. Pēc brīža starp grāmatu plauktiem parādījās Makss ar Akselu, viņam rokās bija injekcija.
- Obturarent, - Aksels noteica, gaisā ar wand uzzīmējot ātru krustu. Tas laikam pārtrauca darbību un varēju kustēties. - Ceru, ka noilgojies pēc mums, - Viņš noteica, zibinot apkārt savu balto smaidu. Viņiem viss bija izdevies un viņi atgriezās, tas bija pats galvenais. Makss pienāca klāt un ar rokas kustību noņēma matus no mana kakla, es tikai atgāzu galvu. Tā nebija pirmā reize, kad man kaut ko injicē, bet arī ne pēdējā.
- Tas palīdzēs, līdz mēs izdomāsim citu risinājumu, - Adata pieskārās manam kaklam un ieurbās zem manas ādas, sajutu aukstumu, bet tas bija pavisam īss mirklis. - Tagad viss uz laiku būs kārtībā, bet tikai uz laiku. Man ir jārunā ar citiem zinātniekiem, pie tam man solījās drīz dot aizstāvamo un nebūs tik daudz laika, - Makss taisnojās, bet es sapratu, ka esmu problēma.
- Viss kārtībā, nevienam acīs nekritīšu. Bet kā paliek ar tīrīšanu? - Es, atceroties iepriekšējos vārdus, jautāju, kas tad notiks? Mani nodos izpētei kā laboratorijas žurku, līdz es sajukšu prātā, man to nemaz negribētos. Tāda bija dzīve, tā vienkārši bija jāpieņem un jāizspēlē pēc labākās sirdsapziņas.
- Tā ir problēma, bet mēs izdomāsim, tagad gan jātiek prom, - Makss noteica un ielika izlietoto ampulu atpakaļ kabatā. Es jutu kā galva sareibst, centos fokusēt skatienu uz kaut ko, bet nekas nesanāca, viss griezās kā tādā virpulī. Skaņas saplūda kopā, nespēju koncentrēties, zuda fokuss un redzes asums.
- Kaut kas notiek, - Es klusām čukstēju, drebuļi bija pārņēmuši manu ķermeni. Biju sarāvusies čokurā, skaņas visapkārt bija izzudušas, maigas rokas centās mani pamodināt, bet es nespēju atvērt acis. Aukstums bija stindzinošs, lūpas ne uz mirkli neatvērās vaļā, tāpat kā acis. Klusas sarunas dzirdēju tālumā, it kā es atstātu savu ķermeni, bet tā nebija.
- Anastasija, elpo mierīgi. Tas pāries pēc pāris minūtēm, - Makss apsēdās man blakus, bet es biju stresā. Mans ķermenis raustījās un negribēja padoties, manās krūtīs dusēja zvērīgs kliedziens, ko es taupīju. Nebija iespējams nomierināties, kad kaut kas notika, es nejutu neko, nedzirdēju neko, neredzēju neko...
Pēc kāda laiciņa, simptomi sāka atkāpties. Redze sāka fokusēties uz Akselu priekšā , klusi soļi staigāja šurp - turp, baiļu sajūta sāka atkāpties. Domas sāka sakārtoties vietās, viss bija kārtībā, es cerēju, ka mans panikas brīdis nebija bijis velts. Galvā iedūra aša sāpe, bet pēc brīža tā sāka atkāpties un izzust.
- Pārgāja? - Aksels pietupās pie manis un jautāja. Es piekrītoši pamāju ar galvu, man blakus vairs nebija Maksa, bija palicis tikai Aksels. Aksels palīdzēja man apsēsties un saprast, kas notiek, rīkle bija kā ar smilšpapīru izberzta, gribēju tikt pie glāzes ar ūdeni. - Mums jāiet, mani drīz sāks meklēt, - Viņš noteica un palīdzēja man piecelties kājās.
- Kur ir Makss? - Es čirkstēju kā tāda salauzta plate. Balss nebija aizlauzta, bet gan samocīta, jo katrs vārds izraisīja grūtības. Man vajadzēja dabūt ūdeni, pie tam steidzami, ja es negribēju nočerkstēt.
- Viņu izsauca darīšanās un Dmitrijs jau viņu gaidīja, - Aksels atbildēja. - Nerunā, mums ir jādabū ūdens, lai tu vari padzerties, - Viņš turpināja, bet aizliedza man ko bilst. Tā pat bija labāk, viņš pasniedza roku, lai palīdzētu man piecelties. Es saņēmu to un piecēlos kājās, galva mazliet noreiba, bet es centos to neizrādīt. Aksels satvēra manu roku un sāka vest cauri bibliotēkas plašajiem labirintiem.
Mēs izgājām cauri bibliotēkas plašajām durvīm un gājām nezināmā virzienā, viņš bija atlaidis manu roku, bet bija pielāgojies iešanas tempam. Viņš pagāja garām istabiņām, es sapratu, ka mēs kāpsim līdz ēdamzālei, lai dabūtu padzerties. Drīz vien, mēs bijām tikuši lejā, šeit viss bija tumšs un izskatījās baisi. Tomēr galda stūrī bija pudeles ar ūdeni un pāris glāzes. Aksels man pasvieda vienu no tām, es ar veiklu rokas kustību saķēru un atskrūvēju vaļā. Manas lūpas kāri pieplaka pie pudeles kakliņa, veldze, ko deva ūdens, bija nenovērtējama.
- Pie tam, tava aizstāvamāšonakt pietempās un .. - Viņš uz mirkli apklusa, bet likās, ka klusums saka vairāk nekā vārdi. Aksels izņēma manu planšeti no savas jakas kabatas, es par to biju aizmirsusi. Cik es biju jauks eņģelis, kas pat savus sargājamos aizmirst.
- Vlads bija pie viņas? - Es jautāju. Vlads būs nikns, ja viņam vienam pašam vajadzēja doties uz zemi pirmo reizi, bez manis. Aksela skatiens, kas tik vērsts, pateica daudz vairāk, viņš bija, tātad bija nikns par manu prombūtni. Kārtējā dilemma, es nevarēju viņam pateikt, kur biju, bet es to izdarītu, ja zinātu, ka var uzticēties.
- Bija un mazliet iekūlās nepatikšanās, - Aksels novilka, bet es joprojām sastingusi turēju ūdens pudeli savās smalkajās plaukstās. Viņš neapmierināja manu zinātkāri, tikai uzjundīja to no jauna, atkal un atkal. Kas bija tā saucamās mazas nepatikšanas? Viņš mani nogalinās, pirms to izdarīs cilvēki no laboratorijas.
- Kādas nepatikšanas? Nerunā aplinkus! - Mana balss bija stingra, bet tas bija tikai tāpēc, lai es ātrāk uzzinātu, kas, pie velna notiek. Man bija bail par Vladu un vismaz aizstāvamā vēl bija dzīva, bet viņas dēļ mēs varējām sagandēt visu, ko rūpīgi esam cēluši.
- Gribēja padarīt sev galu ātrāk, nekā liktenis lēmis. Vlads iejaucās ar nepareizām metodēm un tagad norisinās pārrunas. Drīz tevi arī izsauks un liks sniegt liecību, kāpēc nepieskatīji, tāpēc laikus izdomā attaisnojumu, - Aksels noteica. Man nebija attaisnojuma, man bija, bet ne tāds, kādu gribēja dzirdēt pārējie.
- Es tikšu galā, - Es klusām noteica, neticēju pat pati sev. Viss bija pārāk daudz samezglojies un atšķetināt būs grūti. Es pat nezināju, vai viss viņiem noritēja gludi un neviens nepieķēra viņus, bet es negribēju nemaz zināt.
