~~
24.Nodaļa
Es biju satinusies un sēdēju uz dīvāna, man vajadzēja sagaidīt Maksa un Aksela ierašanos. Beidzot biju sapratusi, kā orientēties bibliotēkā un nepazust putekļu celtajās ēnās. Vlads noteikti bija pamanījis, ka es katru vakaru izlavos ārā no istabiņas, lai nozustu no citu acīm. Man klēpī gulēja planšete, un es uzraudzīju mūsu aizstāvamo, viņa pašlaik bija kaut kādā ballītē un skūpstījās ar puisi uz dīvāna. Liktenis bija uzrakstīts, ja vien viņa kaut ko savā dzīvē nemainīs, katra mazākā darbība varēja ietekmēt nāves stundu.
- Sveika, - Viņš sēžoties noteica. Man pretī apsēdās Aksels, bet Makss vēl nebija ieradies. Kur gan viņš bija palicis? Lai gan Maksam bija nelāgs ieradums kavēt tikšanās, uz kurām pats bija ielūdzis ierasties. Aksels izskatījās noguris - zem viņa acīm bija zili riņķi, rokas bija slābani uzliktas uz dīvāna atzveltnes. Skatiens bija pievērsts man, viņš bija dusmīgs un noguris, es to spēju izlasīt viņa acīs.
- Sveiks. Kur ir Makss? - Es ilgi nekavējos, lai uzdotu jautājumu, kas bija manā galvā. Aksels man neradīja pārāk labu priekšstatu, varbūt tas viss bija manas problēmas dēļ. Ja nu viņš gāja pretī sev, ne tikai noteikumiem?Man bija vajadzīga palīdzība, kā es tikšu galā?Nekad neesmu vēlējusies būt atkarīga no kāda, bet tas līdz pat šim brīdim nav sanācis pārāk veiksmīgi.
- Teicās, ka drīz būs klāt. Viņam ir kaut kāda ideja. Kā ar tevi? Kas notiek? - Aksels sejas izteiksmēm pārslīdēja pāri vairākas emociju ēnas. No dusmām uz rūpēm, no garlaicības uz uztraukumu, es tikai spēju vērot, kā tas notiek. Es pat spēju saskatīt smalkas rētas, kas klāja viņa rokas, redze bija palikusi asāka. Es dzirdēju soļus, kas tuvojās bibliotēkas durvīm, tie noteikti piederēja Maksam.
- Maņas, es redzu smalkus rētu pavedienus uz tavām rokām, dzirdu Maksa soļus netālu no durvīm. Manu muguru klāj izteikts asinsvadu tīkls, - Es noteicu un durvis atvērās. Smagi soļi nāca uz mūsu pusi, arī Aksels atskatījās uz turieni. Soļi neizklausījās raksturīgi Maksa līganajai gaitai, kaut kas nebija kārtībā. Starp grāmatu plauktiem parādījās Makss, viņam no galvas tecēja tumšas asinis.
- Kas notika? - Es satraukta vaicāju. Viņš atmeta ar roku, it kā viss būtu kārtībā un apsēdās man blakus. Es paliku vēl lielākā neizpratnē par notikušo, sīkums, redzams sīkums. Pie tam tāds, kam vajadzētu traumēt eņģeli un par ko? Es zināju, ka tā nav mana darīšana, bet vismaz kaut ko viņš varēja man pasacīt.
- Mazliet saķēros ar Dēmonu. Starp citu, es mazliet painteresējos - ir iespēja apturēt procesu, bet ne pilnībā izdziedēt. Margo teica, ka viņu pakļaus eksperimentiem kā tādu laboratorijas žurku, jo katrs no gadījumiem ir citāds. Kopā laboratorijas žurku ir ap simts, bet visi ir sajukuši prātā un ir nepieciešami jauni. Drīz notiks ķemmēšana, lai noteiktu apslēptos gadījumus. Es domāju, jūs sapratāt, - Makss apklusa, es nespēju izteikt ne vārdu pār savām lūpām.
- Ar ko var apturēt? Ko tas mums dos? - Aksels apjucis jautāja. Es tikai skatījos viņiem virsū un gaidīju kādu mājienu, kas izskaidros nākamās darbības. Mēs, rokas klēpī salikuši, nesēdēsim, to es zināju, bet nesapratu, kāpēc viņi palīdz man. Es nebiju ne ar ko īpašāka par pārējiem jaunajiem eņģeļiem. Viens solis spēj mainīt visu dzīvi.
- Tikai laiku. Uz mēnesi apstādina pārvērtības, tas ir, iekapsulē indi, kamēr tā kapsulu saēd no iekšpuses. Ja šodien tiksim pie tās, viņa apstāsies ceturtajā fāzē, - Tas nebija risinājums, tikai noildzināja iznākumu un tā sekas.
- Kur ir āķis? - Es jautāju. Bija jābūt arī āķim, nekas nebija tik viegli, cik izskatījās. Arī dzīvē nekas nenotika viegli- bija gan kāpumi, gan kritumu, bet tieši man bija vairāk kritumu nekā kāpumu.
- Injekcija glabājas laboratorijā, kur ir vajadzīga B līmeņa piekļuve, bet man ir tikai D līmeņa piekļuve. Tā tevi nepasargās no iztīrīšanas, - Makss atbildēja un atgāzās dīvānā, asinis nopilēja uz tā. Neizskatījās nepavisam labi - brūce galvā, bet fakts bija tāds, ka no tās mirt jau nevarēja.
- Man ir B līmeņa piekļuve, vajadzētu derēt, bet mums vajag kādu, kas spēs atpazīt īsto injekciju, - Aksels nomurmināja. Lai kā būtu, tas vienalga mani neglāba, bet tikai deva laiku, procesu nevarēja apturēt uz visu mūžu, tikai uz laiku.
- Darām tā, ejam abi kopā. Es paņemšu injekciju, bet tu novērsīsi uzmanību. Anastasija, tev vajadzēs gaidīt, ja tu parādīsies sektorā, kam tev nav piekļuves, tad būs vēl lielākas nepatikšanas, - Makss bija pievērsies man. Man bija jāsēž un jāgaida, viņi gribēja riskēt manis dēļ, bet mani tur nesaistīt. Tas pat manām smadzenēm likās nepieņemami, noskatīties, kā manis dēļ riskē ar visu, kas viņiem ir.
- Jūs riskējat manis dēļ un es pat nedrīkstu piedalīties? - Mans sašutums izlauzās uz āru, tas jau bija pārāk daudz.
- Tieši tā. Ja mūs noķers- nekas, bet, ja noķers tevi, tev nāksies paskaidrot daudz vairāk. Tas nav apspriežams, - Aksels skarbi noteica. Viņa balss tonis man lika sarauties, jo tas bija draudīgi teikts pat no viņa mutes. Tomēr viņiem bija taisnība, ja mani noķers, tad sāks ar mani eksperimentēt.
- Pieņemsim, - Es klusām noteicu, bet galvā jau bija sākušas briest visdažādākās idejas, kā varētu palīdzēt viņiem. Man bija jāzina un jābūt lietas kursā par to, kas notiks, bet acīmredzot mani neviens kārtējo reizi neņem vērā.
- Parādi muguru, man jāredz, cik tālu ir izveidojusies vēnu tīkls, - Makss jau maigāk runāja. Es piecēlos kājās, bet sajutos mazliet neērti, bet man nebija tam laika. Es pacēlu džemperi mazliet augstāk, lai viņi varētu redzēt spārnu līnijas un violeto tīklu, kas spiedās uz āru. Ilgi neturēju paceltu džemperi, bet viņiem pietika, lai aplūkotu to.
- Ceturtā fāze iet uz beigām, - Makss noteica, skatīdamies uz manu muguru. - Tev te būs jāpaliek, līdz mēs atgriežamies, - Viņš piebilda. Tas man jau bija skaidrs, kopš viņi izdomāja riskēt manis dēļ. Viņi bija piecēlušies kājās, bet es apsēdos uz dīvāna, tomēr es centos izdomāt, ko es varu izdarīt.
- Tu progredere, pedem movere, - Aksels noteica, kad bija beidzis zīmēt zīmi. Es pat nepamanīju, ka viņš vispār bija zīmējis. - Tas ir tevis pašas labad, - Viņš noteica, Makss tikai pasmaidīja un pagriezās, lai dotos prom. Tomēr es nesapratu, ko viņš izdarīja, tikai truli blenzu uz viņu kājām, kas pazūd aiz grāmatu plauktiem.
- Anastasija! Solis uz priekšu, solis atpakaļ, - Makss kliedza pa bibliotēku, tas bija domāts man, es sapratu. Es piecēlos kājās un paspēru soli, kad grasījos veikt nākamo, es to nespēju. Viņi bija izmantojuši burvestību pret mani. Ideāli. Tādi palīgi man bija nepieciešami, kas mani nospiež un liek gaidīt.
