Izstiept spārnus un lidot #228

~~

22.Nodaļa

- Tās ir beigas, mums nav ne izvēles, ne izejas, tikai strupceļš ar ķieģeli priekšā, - Es runāju mierīgā balsī, biju sarāvusies uz dīvāna un uzlikusi galvu uz Maksa pleca. Viņš bija cieši apskāvis mani, jo tikai pie viņa es jutos drošībā un likās, ka nekam nepienāks beigas. Kādas gan varēja būt izredzes noslēpt fiziskas izmaiņas - es nemaz nezināju, kas notiks garīgi un emocionāli.

- Mēs kaut ko izdomāsim, es apspriedīšos ar Akselu, - Viņš čukstēja un glāstīja manu galvu, bet tas bija slikti. Makss notrulināja manas maņas un emocijas, lika justies tā, it kā es būtu nomierinošo zāļu iespaidā. Es vairs negribēju justies tik neizsargāta un mierīga, es gribēju cīnīties par savu likteni, bet man nekas neizdosies.

- Tu varētu uz mirkli beigt notrulināt manas emocijas? - Es jautājoši skatījos Maksam acīs, negribēju vairs justies kā dārzenis, gribēju saprast, ko es jūtu. Ja es gribētu ļauties vaļu asarām, tad es to darītu, bet tagad man vajadzēja vēsu prātu, lai spētu lemt.

- Es tikai mazliet.. laikam pārspīlēju, - Viņš, mazliet nopūties, noteica, tvēriens palika vieglāks un domas skaidrākas. - Es rīt parunāšu ar Akselu, tiksimies šeit pat, - Makss, mazliet nopūzdamies, noteica. Mani biedēja Aksels, viņš par sevi bija atstājis stingra cilvēka iespaidu, tomēr laba. Citreiz emocijas bija maldīgas un neprecīzas, tomēr es spēju noteikt, kas par cilvēku stāv man priekšā.

- Jā, es gribu pabūt viena, vai tu varētu.. Nē, labāk es pazudīšu.. Ko man tagad darīt? - Kad emocijas sāka parādīties īstajās vietās, arī domas atgriezās vietās. Es nespēju tās sakārtot, jo tās auļoja kā savvaļas zirgi, kuriem par daudz vaļas tiek dots.

- Centies neuzkrītoši rīkoties un spārnus paturēt iekšā. Mēs varam iegūt tikai laiku, nevis apturēt problēmu. Rīt tiksimies šeit, bet tagad dodies gulēt, - Makss pavisam mierīgi noteica. Tikai man miegs nemaz nenāca, es jutos enerģijas pilna, pie tādas sajūtas laikam būs jāpierod, nav vajadzīgs nekas, lai izdzīvotu.

- Es mazliet vēlos uzkavēties, - Es noteicu, cerot, ka Makss sapratīs, ka es vēlos pabūt viena ar savām domām. Viņš pamāja ar galvu un pēdējo reizi saspieda manu plaukstu, es zināju, kāpēc viņš tā dara, bet nezināju, kā? Kā viņš to varēja izdarīt, neviens cits taču to nevarēja.- Kā tu spēj valdīt pār manām emocijām? - Jautājums izspruka mazliet negaidot, es mazliet nokaunējos par tādu uzbāzību.

- Labi, paliec, bet atceries, ka miegs ir vajadzīgs priekš skata, - Viņš atbildēja un uz mirkli apmulsa par manu nākamo jautājumu. - Ne visi eņģeļi ir vienādi, es atšķiros, jo kaut kādas kļūdas dēļ spēju pieskarties cilvēkiem un mainīt emocijas, - Makss izskaidroja, bet kāpēc tā notiek, to gan es nezināju, bet mana zinātkāre nedos mieru, līdz neuzzināšu.

- Kā tas ir - atšķirties? - Makss jau bija piecēlies kājās un vēlējās doties prom, tikai es ar kārtējo jautājumu gūzmu to neļāvu izdarīt. Viņš nebija īsti savādais, jo tad būtu izmests ārā nezināmā vietā, varbūt šeit utilizē cilvēkus. Viss, kas tiek izstāstīts, paliek mīta līmenī, varbūt nav nekas, kā viņi un es esam iztēlojušies.

- Citi eņģeļi ir parasti, citiem piemīt kaut kādas īpašas dotības bez.. citu pušu iejaukšanās, kā tas ir tavā gadījumā, - Viņš paskaidroja, bet es biju sajauktais un dīvainais, es biju gandrīz nekas, bet tomēr tik daudz nozīmēju. Man vēl būtu tik daudz, ko jautāt, bet sapratu, ka viss ir jāatstāj kādai citai reizei, kad viss būs nostabilizējies.

- Paldies, - Es pasmaidīju, Makss pamāja ar roku un pazuda starp grāmatu plauktiem. Es paliku viena mazā, gaismas ieskautā laukumiņā ar grāmatu klēpī. Gribētos palasīt un uzzināt mazliet vairāk nekā spēju līdz šim, bet latīņu valoda nebija mana stiprā puse, tā vispār bija aizvēsturiska valoda, kuru neizmantoja.

Tikai man varētu rasties problēma ar izkļūšanu ārā no bibliotēkas. Te jau gadu simteņus stāvēja noputējuši sējumi, kas nav lietoti, bet man bija viss nakts. Varbūt te ir kāda grāmata krieviski vai vismaz angliski, nevarēja būt, ka viņi lasīja tikai latīniski. Mana roka pārslīdēja pār sārto grāmatas vāku un nespēja izlemt, vai spēj to attaisīt. Vlads noteikti nepamanītu, ja istabiņā es atgrieztos, tikai gaismai austot pāri kalnu korēm.

Es atvēru vietu, kuru tikko ar Maksu bijām skatījuši, pārvilku pirkstu pāri bildītei. Vai tiešām es kļūšu tāda? Auksta un stingra. Vai es spēšu nogalināt, tāpat kā to izdarīja ar mani? Ne vaibsts toreiz viņa sejā nenoraustījās, smaids bija asinskārs, it kā visu mūžu būtu sapņojis par to. Es par to biju vairāk nekā pārliecināta, viņš to bija gaidījis mūžību. Nekad neesmu bijusi dieva dāvana, pat nonākot šeit, es iekuļos nepatikšanās. Varbūt dzīve man dod mācību un saka, ka man nav lemts dzīvot laimīgu dzīvi, lai kur es atrastos.

Attēls likās pārāk biedējošs, es jutu, ka no tā nāk aukstums, es pat mazliet noskurinājos, jo likās, ka drebuļi izskrien cauri ķermenim. Mistiski apvīti radījumi, kas kļūst bīstami, es esmu viena no viņiem. Es biju izmisumā, man nebija iespēju noslēpties un to noslēpt. Par vaigu noritēja asara un uzkrita uz grāmatas dzeltenīgās lapas, apstājot vien sārtu pleķīti. Katrs par sevi atstāj kaut kādu zīmi, arī es atstāju, ne tikai uz zemes, bet arī šeit.

Man bija jādodas prom, es nesapratu, ko vēlos atrast šajos putekļainajos sējumos, te nebija rakstīts, ko darīt vai ko izdarīs. Zināju tikai to, ka man ir jāslēpj viss, ko es jūtu un varu noslēpt, bet pārējo man palīdzēs Makss. Nezināju, vai varu viņam uzticēties, bet labāka varianta man nebija. Man vispār nebija ne izvēļu, ne variantu, bija tikai es un mana problēma. Es tiku grūstīta un mētāta kā bandinieks uz šaha laukuma, kur lika, tur gāju, ko lika darīt, to darīju.

Es piecēlos kājās un aiznesu grāmatu atpakaļ uz vietu, tagad tikai vajadzēja atrast izeju. Tas nācās diez ko viegli, jo grāmatu plaukti bija izkārtoti kā Ņujorkas kvartāli, taisni un precīzi. Kāpu lejā pa kāpnēm līdz savai istabai, kur noteikti jau snauduļoja Vlads. Mums bija izveidojies labs kontakts, tikai citreiz viņš nomāca mani ar savu klātbūtni un nesavaldīgo raksturu. Klusām atvēru durvis un iegāju istabā, viss bija tumšs, kā tam vajadzēja būt. Es noģērbos un ielīdu gultā, klusām raudzījos tukšumā, bet tur nekā nebija. Es arī biju tikpat tukša un tumša, cik šī istaba, vienīgā skaņa bija Vlada klusā elpa.