Izstiept spārnus un lidot #2130

~~

21.Nodaļa

Es stāvēju uz balkona, jau bija desmit vakarā, bet neviena nebija, likās, ka tā ir kārtējā viltība no kaut kā puses. Man bija apnicis, ka man nekas nav teikts, ka es neko nezinu, gribēju paskaidrojumus, bet nebija, kam tos sniegt. Es taču nevarēju iet pie Dieva un teikt viņam, lai tas paskaidro, kāpēc es esmu savādā? Kāpēc liktenis pat man, būdamai mirušai, nebija žēlīgs? Jautājumu bija tik daudz, bet nevienas atbildes, gribēju visu pajautāt Maksam, bet viņš arī nebija tik gudrs un pie tam kavēja. Ja nu tas nemaz nebija viņš, kas lika nodot ziņu, bet gan Dēmons? Tad man vajadzētu bēgt, cik vien ātri spēju, negribēju nekādas attiecības. Man patika būt vienai, kā putnam debesīs, tikai es biju eņģelis debesīs.

- Sveika, - Aiz muguras noteica balss, tā piederēja Maksam. Vismaz par to nebiju kļūdījusies, uzticība bija dārga dāvana un ne visi to bija pelnījuši. Man nebija izvēles kā tikai uzticēties Maksam un Akselam, kamēr es biju viņu aizsardzībā, es biju drošībā. Tikai cik ilgi viņi to spēs slēpt? Vai es nevienu nepievilšu? Tad mums visiem būs beigas, maigi izsakoties. Neviens nezināja, ko dara ar savādajiem, varbūt iznīcina viņus, lai nejauc kārtību, kas šeit bija.

- Sveiks, - Es nemaz nepagriezos pret viņu, tikai skatījos uz aleju, kas bija ietinusies krēslā, un spēlēja gaismas un ēnas spēli. Saule bija gandrīz norietējusi, tikai maza atblāzma spīdēja un sarkanās krāsas toņi atblāzmojās tālumā, caur kalnu augstienēm. Viņš apstājās man blakus un vēroja mani, atkal tas skatiens, kas piemita Akselam, it kā meklētu kļūdas manī un atšķirības.

- Kā jūties? Ir kaut kādas izmaiņas? - Viņš interesējās par mani, es pati nejutu neko, tikai tādas mazas dīvainības, kuras es nevarēju atšķirt, vai tās piemīt eņģeļiem vai savādajiem. Lai gan es īsti neko nesapratu, kāpēc tā notiek.

- Es nejūtu neko. Tikai citi piekūst skrienot, bet es nē. Aksels teica, ka acīs ir kaut kādi sarkani punktiņi, bet ja neieskatās, tad nevar redzēt, - Es runāju piezemētā tonī, lai neviens, kam tas nav jādzird, nedzirdētu. Man bija bail, ka zinās vēl kāds, izņemot mūsu trijotni.

- Tas ir normāli. Ja tev ir nakts, tad mēs varētu aiziet līdz bibliotēkai un pameklēt kaut ko par tādiem gadījumiem. Tas man pašam ir kaut kas jauns un es nezinu, kas notiks tālāk, - Viņš runāja tikpat klusā balsī kā es. Gribētos pagriezties pret viņu un izraudāties uz pleca, bet es nespēju. Nespēju žēloties par savu likteni cilvēkam, kuru tik tikko pazīstu un jau uzticos.

- Man ir daudz laika, tagad jau mūžība, - Sāji noteicu. Nezināju, cik ilgi tā mūžība man pieder, gan jau kamēr kāds neuzodīs, kas es esmu patiesībā. Tas jau likās sāpīgs temats, it kā laiks tiktu skaitīts, ne pirmo reizi mani piemeklēja tāds liktenis.

- Tas tiesa, - Viņš atbildēja un uzlika roku uz maniem pleciem. Maksa rokām piemita tas siltums, ko es gribēju sagaidīt, it kā viņš justu manas emocijas. - Ejam, - Viņš mazliet sagrieza mani un mēs izgājām ārā caur durvīm iekšā mītnē, kas bija neierasti klusa. Papēži klaudzēja pret flīzēto grīdu, bet mani tas vairs neinteresēja.

Mēs uzkāpām daudzus stāvus augstāk, nekā es biju bijusi līdz šim. Viņš atvēra milzīgas ozolkoka durvis, uz kurām bija iegrebti koki, kuru zaros sēdēja pūces. Pūces bija gudrības simboli, tāpēc tie bija uz bibliotēkas durvīm, durvis aiz mums klusām aiztaisīja. Tas šī bija tā saucamā bibliotēka, kuras varenumu priekšā es apmulsu. Mums pretī bija garš gaitenis, kam pa vidu stiepās sarkans paklājs, bet abās pusēs bija milzīgi grāmatu plaukti. Vietas lasītājiem bija izkārtotas kā atsevišķi, mīlīgi stūrīši.

Makss devās dziļāk un ik pa brīdim nogriezās aiz kāda grāmatu plaukta, man atlika vienīgi sekot viņam. Brīnījos, kā viņš nenomaldās grāmatu plauktos un zina izeju, es aizdomājusies viņam sekoju, pat nepamanīju, kad viņš paspēja apstāties un uzskrēju virsū. Man deguns ierakās viņa spārnos un kņudināja to, bet tas bija tikai uz īsu mirkli, jo viņš paspēja atrauties.

- Piedod, es aizdomājos, - Uzreiz atvainojos, lai neliktos, ka to izdarīju speciāli. Viņš pagriezās pret grāmatu plauktu un izvilka grāmatu tumši sārtos vākos, vismaz tā likās sliktā apgaismojuma dēļ. Ar vieglu pūtienu viņš notrauca visus putekļus no grāmatas, bet tā vietā radīja putekļu mākoni virs mums.

- Viss kārtībā. Vienīgā grāmata, par ko varēju iedomāties, bija šī, - Viņš turēja rokā to, it kā tā būtu svēta. Grāmata bija lielāka, nekā es biju parasti redzējusi. - Ejam iekārtoties, - Makss noteica un es devos atpakaļ. Brīdi pirms mēs iemaldījāmies šajā grāmatu gūstā, es redzēju divus dīvānus un kafijas galdiņu vidū.

Es spēju to atrast ātrāk, nekā biju iedomājusies un apsēdos uz viena no dīvāniem, mazliet pabīdoties, lai tiktu vieta Maksam. Viņš apsēdās blakus un nolika grāmatu uz galda, notrausa atlikšos putekļus no grāmatas, tā vairs neizskatījās tumši sārta, bet gan daudz reizes gaišāka. Viņš atvēra satura rādītāju, bet tur viss bija latīņu valodā, kārtējā moku stunda, jo es nemācēju to aizvēsturisko valodu.

- Tad sāksim, - Viņš atvēra īsto lappusi, cerēju, ka viņš man izlasīs priekšā, jo es nesapratu. Tur bija bildīte- eņģelis ar ogļu melniem spārniem un sarkanām acīm. Mani spārni bija balti, arī Makss to zināja, tāpēc pāršķīra nākamo lapaspusi, tur jau bija meklētais.

- Vampīri ir ieslēgti ellē, bet dažreiz tie tiek laukā un tad sākas problēmas. Sakosti eņģeļi nav pats sliktākais savienojums, - Makss runāja, es nezināju, vai viņš lasa no grāmatas vai runā no pieredzes.

- Kas tad var būt vēl sliktāk? - Es zinātkāri jautāju, kas gan būs sliktāk par sakostiem eņģeļiem? Man pat nebija, ar ko salīdzināt, jo viss likās miglā un skaistā kokonā slēpts.

- Sakosti trakie vai fejas. Trakie, jo viņi jau ir tā ne īpaši normāli, bet ja dod pārdabisku spēku, tad pati saproti.. - Viņš novilka. Ja trakajam dod spēku, tad viņš to izmatos ne tajos labākajos nodomos un lietās. - Fejas, jo viņas ir mazas. Viņas sevi var ievest depresijā un kļūt par tādu pašu trako, tikai fejas ķermenī, -Tas likās loģiski, vismaz kaut kas pēdējā laikā.

- Eņģeļi kļūst par interesantākām radībām, no kurām vadība baidās. Es nezinu nevienu kā tevi, man ir grūti paredzēt, kas notiks, - Makss, mazliet nopūšoties, noteica. Ja jau viņš nezināja, tad es biju pilnīga nelaimes čupiņa, nemaz nezinot iemeslu.

- Mums ir jāzina, kas notiks, - Es cerīgi paraudzījos uz grāmatu, vēlēdamās, lai šī grāmata mums sniedz kaut mazāko norādi. Kaut varētu pateikt grāmatai, ka mēs esam bezizejā, lai tā palīdz mums.

- Tu atrodies otrajā fāzē, varavīksnenes iegūst sarkanu nokrāsu, bet tu redzi, cik fāžu vēl ir? - Viņš ar pirkstu iebakstīja grāmatas dzeltenīgajā lapā. Tie bija skaitļi, kurus es ļoti labi pazinu, kopā bija astoņas fāzes, katru dienu mainījās fāze. - Kas ir rakstīts pie pēdējās fāzes? - Es viņam jautāju.

- Ir izteiktas maņas, kas nav citiem. Varavīksnenes ir sarkanas, neatkarīgi no iepriekšējās krāsas. Tev nav vajadzīgs miegs vai ēdiens, tu nepiekūsti, darot jebkādu darbu. Spārni iekrāsojas tumši sārti vairāk uz asins krāsu, ja ir bijis Sargeņģelis. Spēks.. un tā tālāk.. - Makss apstājās, bet es atgāzos dīvānā, to nebija iespējams noslēpt, ja vien nekad neizmanto spārnus, lieto kontaktlēcas.

- To nevar noslēpt, - Es klusām čukstēju. Makss atgāzās man blakus uz dīvāna un saspieda cieši manu roku.

- Es zinu, bet mēs kaut ko izdomāsim, - Makss noteica ar pozitīvismu balsī, bet es viņam neticēju. Es aizvēru acis, pār vaigu noritēja asara, kurai es nepieskāros, jo nevēlējos redzēt, kādu toni tā ir ieguvusi.