Izstiept spārnus un lidot #208

Es esmu atpakaļ, kaut tam vajadzēja notikt rītā, jūs varat pateikties manam nepacietīgajam fanam, kam šodien ir dzimšanas diena! Daudz laimes!

~~

20. Nodaļa

- Šiem uz zemes nav nekādas vērtības. Tikai mītnē un tās teritorijā darbojas, - Aksels turēja rokā dzelzs gabalu, kuru bija nosaucis par wand. Man vēl nebija īsti skaidrs, ko tas nozīmē, bet zināju, ka ar to var zīmēt rakstus, kas atdara durvis un palīdz eņģeļiem. Aksels uz tāfeles zīmēja rakstus un aprakstīja, ko tie dara. Citi bija pavisam viegli, bet citi tik sarežģīti, ka man ilgi vēl nāksies iegaumēt. Mēs bijām kaut kādā klasē, līdzīgi, kā tas bija pie cilvēkiem. Koka galdi, bet pie tiem piebīdīti pieskaņoti krēsli, priekšā tāfele un uz tās zīmētas zīmes.

- Zīme nedarbosies, ja jūs nenosauksiet to vārdā, - Viņš turpināja stāstīt, bet Vlads izskatījās pavisam iegrimis, pētot rakstus uz dzelzs gabala. Tomēr to paņemot rokās, tas likās kā bez svara, katram bija savādāks, formas bija līdzīgas, bet akmeņi, kas bija iekalti tajos - savādāki. Man un Vladam tie bija rubīni, tieši tādi paši kā uz gredzeniem, kas mūs saistīja.

- Sarežģītākās zīmes ir apkopotas grāmatās, kas ir pieejamas bibliotēkā. Tāpat arī visas, ko šodien apgūsiet, - Viņš runāja pārliecināti. Tāfele jau bija pārpildīta ar svarīgākajām zīmēm, bet īpašu ļaunumu tās nespēj nodarīt. Tā taču bija tikai apmācība, nevis reāla izmantošana sevis aizstāvēšanai. Mums pietiks arī laika pārējām zīmēm, jo mums taču ir mūžība, lai to darītu.

- Izmēģiniet jebkuru zīmi uz sevis vai partnera, - Aksels ierosināja, kad pabeidza zīmēt pēdējo zīmi. Zīmes bija dažādas, gan dziedējošas, gan sāpes mazinošas, gan uzbrukuma, gan aizsardzības, bet kādēļ gan mums tās bija jāzina? Vai tik tiešām nevarēja nodrošināt jauku vietu priekš eņģeļiem bez nekādām briesmām?

- Kurš sāks? - Es, pagriežoties pret Vladu, vaicāju. Cerēju, ka viņš sāks pirmais, jo man nebija ne jausmas, kā zīmējas zīmes, tikai biju to redzējusi un izjutusi uz savas ādas. Lai gan zīmes uz tāfeles izskatījās vairāk nekā elementāras, bet vienalga, es nevēlējos to darīt.

- Varu arī es, - Viņš paņēma rokās wand un pieskārās manai ādai uz rokas, es pat nezināju, kuru no zīmēm viņš ir iecerējis zīmēt. Sajutu kņudinošu sajūtu uz savas ādas, tāpat kā tas bija iepriekš ar dziedējošo zīmi, bet tas nesagādāja nekādas sāpes.

- Kādu zīmi tu zīmēsi? - Es jautāju. Īstenībā es nezināju, kādu efektu uz mani atstāj zīmes, bet it kā tās pildīja savu darbu. Tas bija pats galvenais starp manām dīvainībām, kas nepiemita parastam eņģelim.

- Lenire, mierināt, - Viņš uzsmaidīja man, pacēlis galvu augšup un atlaidis roku, bet pēc mirkļa tā pieskārās manai ādai. Kad Vlads bija pabeidzis zīmēt zīmi, es sajutu siltumu plūstam no zīmes, kas tik tiešām mierināja, it kā Makss būtu pieskāries manam plecam un turējis roku. Tā tik tiešām bija ideāla sajūta, tā bija ideāla zīme, ko varēja uzzīmēt.

- Mana kārta. Ja neiebilsti, es uzzīmēšu tev tādu pašu, - Es noteicu, norādīdama uz vietu, kur viņš zīmēja zīmi, bet Vlads tikai pamāja ar galvu. Zīme neatstāja nekādas pēdas uz ādas, pat vissmalkāko rētiņu vai norādi. Es centos zīmēt precīzi, kā tas bija uz tāfeles, bet tā sanāca mazliet šķība, līdz ko nosaucu to vārdā, tā izzuda un no tās vairs nebija ne miņas. Toties zīmes atstāto iespaidu varēja redzēt Vlada sejā, tā bija pārsteigta, laikam viņš neticēja zīmēm.

- Es domāju, princips visiem ir skaidrs, - Aksels atbildēja. - Pēc trim dienām notiks izloze, kuram pārim tiks kurš sargājamais. Izloze notiks zālē, - Viņš paskaidroja, laikam redzēju, ka lielākā daļa ir izpratusi zīmes un to zīmēšanas principu.

- Uz zemes jums vairs nebūs spārnu, jūs būsiet vienkārši cilvēki, kam jāsargā no nelaimēm sargājamais, pirms liktenis ir lēmis viņa nāvi. Iejaukšanās tikai ārkārtas gadījumos, - Viņš runāja diezgan stingrā tonī, lai mēs saprastu, ka tā nav kārtēja izklaide. - Jums nekādā gadījumā netiks dotas pilsētas, kur jūs spētu pazīt, bet tāpat jāturas tālāk no pazīstamajiem, - Aksels izskaidroja noteikums. Viņš mums mācīja noteikumus un zīmes, bet Dēmons trenēja fiziski, lai mēs vajadzības gadījumā nebūtu nīkuļi, kas pat sevi nevar aizsargāt.

- Es jūs vairs nemocīšu, pirmās dienas vienmēr ir smagas, - Tas tiesa. Man arī bija grūti iesākt vispār kaut ko šeit darīt, bet tagad es jau pazinu dažus cilvēkus. Vairs nelikās biedējoši, tomēr zināju, ka viss vēl ir priekšā. Es piecēlos kājās, lai pamestu šo vietu, daļa jau bija devusies uz izejas pusi, lai pamestu telpas.

- Anastasija, - Mani jau atkal apturēja, bet šoreiz tā nebija Dēmona balss, bet gan Aksela. Ja vēl viņš liks man kaut ko sakārtot, es uzreiz iešu prom un pat neatskatīšos. Likās, ka telpa atkal ir palikusi tukša, es pagriezos pret runātāju.

- Makss grib satikties un lika tev nodot ziņu, ka ap desmitiem tevi gaida uz balkona otrajā stāvā, - Aksels noteica un uzmanīgi pētīja manas acis, tas bija dīvaini, jo es nesapratu, kāpēc viņš tā dara.

- Labi. Kaut kas noticis? - Es jautāju, skatoties acīs, jo īsti nesapratu, kas par lietu. Varbūt notiek kaut kas, ko es pati nepamanu, bet viņš ar savu skeptisko aci spēj to ieraudzīt. Kāpēc visādām ķibelēm ir jāatgadās tieši ar mani un nevienu citu?

- Uz acis varavīksnenes ir sarkani punktiņi, bet ja neskatās acīs, tad nevar ievērot, - Aksels noteica un aizgāja līdz galdam, kur paņēma dažas savas mantas. Es, neko neteikdama, izgāju ārā no telpas. Tagad bija tikai pieci pēcpusdienā, man bija vairākas stundas brīva laika, lai es varētu paklīst pa teritoriju un aiziet paēst.

Es ašiem soļiem devos uz mītni, bet pie durvīm ieraudzīju stāvam Vladu. - Tu gaidīji mani? - Es, mazliet pasmaidīdama, noteica, bet pēc viņas sejas izteiksmes varēja pateikt, ka mani, bet tikai ne pašā labākajā nozīmē, kaut kas mani mulsināja viņa skatienā.

- Kolins piedāvāja līdz vakariņām izstaigāt teritoriju un izjāt ar zirgiem, - Tā bija laba ideja, kuru es pat varētu pieņemt, pie tam labāk iepazīties savā starpā nekad nenāk par ļaunu, jo mēs bijām dažādi cilvēki.

- Labi, ejam, - Vlads sāka iet staļļu virzienā, ašā solī es viņam sekoju, jo negrasījos atpalikt, vai iet lēnāk. Zābaka mazais papēdītis ik reizi atsitās pret bruģēto celiņu, kas veda uz staļļiem. Pie staļļu durvīm es ieraudzīju Kolinu un Rozāliju, kas aizrautīgi čaloja.

- Mēs arī esam klāt, - Es noskandēju. Viņi mazliet apmulsuši, bet tad jau ar smaidu sejā paskatījās uz mūsu pusi. Kolinu es zināju mazliet labāk nekā Rozāliju, jo īpašs komandas darbs mums nebija sanācis. Tomēr tā bija labāk, bija mazāk liecinieku notikumam pie aizas, kas būtu vēl viena cilvēka noslēpums.