~~
16.Nodaļa
Es biju pilnīgā nesaprašanā un man tas jau bija apnicis, ka visi spēja izlemt manu likteni un nākotni, tikai ne es. Mans skatiens no viena pārgāja pie otra, neziņa mani beidza nost. - Man ir pieriebies, ka es esmu liekā šajā sarunā. Kāds var paskaidrot, kas ir noticis? - Es kliedzu pilnā rīklē, stāvēšana malā un būšana trešajam liekajam nebija nekas salīdzinājumā ar to, kas risinājās tagad. Viņi vismaz varēja runāt man saprotamā mēlē, nevis man nezināmā, tas laikam bija domāts manas galvas sajaukšanai.
- Tevi sakoda vampīrs. Tu nevari nomirt no tā vai pārvērsties par vampīru, ja gadījumā esi saskatījusies muļķīgas tīņu filmas, - Aksels ar dusmīgu skatienu noskaldīja. Man vampīri tik tiešām asociējās ar filmu, bet tās laikam bija kārtējās muļķības. Šie nepavisam neizskatījās tik jauki kā filmās, bet gan ļauni un gatavi saplosīt līdz nāvei ar saviem garajiem nagiem. Man šermuļi pārskrēja pār kauliem, atminoties viņa sarkanās, kvēlojošās acis, kas truli blenza uz mani.
- Aksel, tā nav viņas vaina, - Makss mierīgākā tonī runāja un paskatījās uz manu pusi. - Mums ir jāizlemj, kas jādara, - Viņš uzlika roku mierinoši uz mana pleca. Manās dzīslās ieplūda siltums, ko sniedza viņa roka, Makss bija mans sargeņģelis pat pēc nāves. Centos sakārtot domas vietās, tam lieliski palīdzēja Makss, tas mierinājums, kas man bija vajadzīgs, nāca tieši no viņa.
- Mums ir jānodod vadībai vai arī jānoklusē šis incidents, bet tas nemaina faktu, ka vampīra inde rit viņas asinīs. Tas dos viņai spējas, kādu nav parastam eņģelim, - Aksels bija samazinājis toni, bet tas vienalga manām ausīm izklausījās bargs un ledus auksts. Es nejutu nekādas pārmaiņas, pat nezināju, kas man ir jāsajūt, varbūt inde iedarbojas lēnām.
- Tad mēs noklusēsim, liecinieku šeit nebija. Tas tikai sabojātu visu viņas dzīvi, - Makss runāja mierīgi, lai arī Aksels uztvertu viņa mierpilno runu. Tagad es zināju savu likteni, bet nezināju, kas ar mani notiks vai arī notika, man atkal bija neziņa. Sajūta bija tāda, ka neviens mani neņem par pilnu, bet gan ignorē un uzskata par mazu, čīkstīgu meiteni.
- Tas ir pret likumu, - Aksels pacēla balsi un turpināja runāt tikpat uzstājīgā tonī. - Kāpēc gan ir jāliek tādi uzdevumā, tas ir neparasti , - Viņš mazliet prātoja pie sevis. Tas mani arī izbrīnīja, bet es jau nevarēju zināt, cik šokējošas spēles šeit norisinājās parasti. Mums bija jāturpina uzdevums, bet izskatījās, ka tagad visiem bija vienalga par to.
- Es uzvedīšos kā parasts eņģelis, redziet, ar mani nekas nenotiks, - Es ierunājās, pavisam mierīgā tonī. Paldies Maksam. Mani vairs nebija ne kripatas no nesaprašanas, niknuma vai dusmām, ko izjutu pirmīt, tagad tā visi vietā bija stājies miers, kāds nebija Akselam, varbūt viņam arī vajadzētu uzlaist mīļumu.
- Tu nemaz nezini, kas notiks, - Aksels atrūca. - Labi, Maks, noklusēsim šo incidentu, bet tas ir uz tavu atbildību. Ja kaut kas notiks, jūs abus sauks pie atbildības, - Viņš runāja uzstājīgā balsī. Varbūt man kāds izskaidros, kas notiks, bet es nevēlējos iejaukties, jo Makss risināja sarunu, kas bija daudz reizes svarīgāka.
- Es viņu pieskatīšu un uzmanīšu, bet atceries, mēs visi sēžam vienā laivā, - Makss noteica. - Klausies uzmanīgi, Anastasija. Vampīra inde saindēs tavu DNS, tu sajutīsies spēcīgāka, ātrāka un maņas būs izteiktākas. Tev viss ir jāmēģina noslēpt un jāuzvedas kā normālam eņģelim, tas nebūs sarežģīti, jo DNS sajaucas nevis mainās. Savādāk tevi izraidīs, - Viņš man skaidroja noteikumus, uzvesties normāli es spēju, tikai nevajadzēja pārsteigties, vienalga es sevī nejutu ne mazākās izmaiņas.
- Uz kurieni izraidīs? - Es jautāju, kur gan liek ne īsti eņģeli, ne īsti vampīru? Varbūt mani aizsūtīs tīrīt elles katlu telpu vai arī berzt pekles grīdas. Man nebija ne jausmas, kas notiks, bet zināju, ka par katru cenu centīšos to nepieļaut. Vienai šis ceļš būs grūtāk ejams, nekā divatā vai trijatā.
- Es nezinu, jo no turienes neviens nekad nav atgriezies. Neviens nekad nedrīkst uzzināt, ka tu esi Insolitissima jeb savādā, - Tas mani ne pa jokam biedēja, ja mani ieslodzīs un nelaidīs ārā, vai arī izdomās variantu kā nogalināt eņģeli ? Nevienam nekad dzīvē neko neteikšu, jo no tā ir atkarīga mana dzīve šeit, augšā.
- Es sapratu, - Es klusām čukstēju. Aksels ar Maksu sāka atritināt lapiņas un vienu pameta man. Es ar ātru rokas kustību noķēru, bet viņi tikai ar nosodošu skatienu paskatījās uz mani. Ko gan es izdarīju? Es paraustīju plecus un paskatījos uz lapiņu, kas atradās manās rokās.
- Tev viss ir jādara mazliet lēnāk, bet bija labi, savādāk tu tiksi atklāta. Ceri, ka to neviens neredzēja, - Aksels nopūtās. Viss jādara daudz lēnāk, es lēnām tinu vaļā lapiņu. Viņi vēroja katru manu kustību. Es negribu nonākt tur, no kurienes neviens nekad nav atgriezīsies. Gribēju būt parasts Sargeņģelis un sargāt aizstāvamo kopā ar Vladu. Kur gan tagad atradās Vlads un Kolins? Es pirmo reizi pa visu spēles gaitu iedomājos par viņiem.
- Pēdējais posms ir sācies. Jūsu komandas sargājamo sauc Melānija, viņa ir paslēpusies kādā alā, kas atrodas aizā, - Aksels nolasīja savu lapiņas saturu. Šeit arī ir pienākušas gaidītās beigas, bet tas mani vairs neinteresēja, man vajadzēja izlikties par kādu, kas es neesmu un kādu mani padarīja. Spēle vairs nešķita jauka vai interesanta, bet pati vien biju vainīga, tas sarkanais Sātana paveids mani brīdināja, bet es domāju, ka viņš ir ļaunais.
- Ala atrodas netālu no vietas, kur lec jaunie eņģeļi, - Makss turpināja lasīt no savas lapiņas. Beidzot viņi bija pievērsušies spēlei, nevis mana likteņa lemšanai. Man pat bija bail iedomāties, kas notiku, ja viņi mani nodotu, kur gan mani liktu. Tas mani biedēja līdz par sirds dziļumiem, neziņa bija mokoša. Ja nu kāds no viņiem izpļāpāsies, ko tad ar mani darīs un kāds sods pienāksies viņiem?
- Ala atrodas labajā klints pusē un tai pie ieejas ir norāde, - Es nolasīju savas lapiņas saturu. - Dodamies, - Es piedomāju pie katras savas kustības. Lēnāk nekā agrāk savicināju savus spārnus un lidoju iekšā aizā, drīzāk triecos ar galvu lejup. Gribēju mirt ,nevis dzīvot kā savādā, bet par nelaimi, es nevarēju nomirt. Lai gan es atdotu visu, kas man ir un kas ir piederējis, lai tikai mani nogalinātu. Visas savas emocijas es spiedu uz iekšu un centos tās noslāpēt, lai neizplūstu asaru plūdos.
Es nolaidos uz zemes un paceltu galvu skatījos debesīs, gaidīdama kaut kādu brīnumu, kas nepienāks, ko es neieraudzīšu. Aksels ar Maksu nenāca, es zināju, ka viņi pārspriež mani, bet man bija vienalga. Galvenais, lai dod norādes un neiegāž, ja viņi to izdarīs, tad es tik tiešām vēlos mirt, jo manai dzīvei nebūs jēgas. Es lēnām staigāju un apsēdos uz akmens, kas atradās, kādas alas malā. Nodevīga asara izspraucās caur manu acs kaktiņu, bet es to ātri notraucu, jo redzēju, ka viņi abi lido lejā no klints.
- Anastasija? Man vajag noslēpt brūci, tu sajutīsi dedzinošu sajūtu. Ja kāds tev jautās, kur esi ieguvusi rētu, nāksies teikt, ka ieguvi to, būdama cilvēks, - Makss bija nolaidies un pietupās pie manis. Es pamāju ar galvu, man bija vienalga, vai es pārvēršos par kārtējo pelnu čupiņu, vai viņš noslēpj vampīra atstātās pēdas uz mana kakla. - Tikai iesākumā tā ir jāpadara līdzīga rētai, nevis kodumam, - Makss klusām piebilda, bet Aksels no bikšu kabatas izņēma nazi.
- Es to izdarīšu, - Viņš mierīgi teica, bet manī tas neizraisīja nekādu miera sajūtu. Es novācu matus no kakla un pagāzu galvu uz viņa pusi, man vairs nebija izvēles. Jutu, kā aukstais metāls skar manu miesu, bet Maksa roka uzgulst uz mana ceļa. Tik tikko nazis bija skāris ādu, es atrāvos sāpēs, bet Aksels izbrīnīti paskatījās uz mani.
- Man sāp, - Es, pieskardamās kaklam, noteicu. Mana bezbailība, kas piemita iepriekš, spēji bija izčabējusi, tagad jutu bailes no sāpēm. Tomēr bailes bija tikai ilūzija. Makss piecēlās kājās un satvēra mani cieši no mugurpuses, lai es nespētu izlauzties no tvēriena, tomēr kaklu es varēju grozīt mierīgi.
- Tas ir tevis pašas labad, - Makss čukstēja, ieracis galvu manos matos. Aksels atgāza manu galvu un piespieda, lai es nespētu izvairīties no naža asā grieziena. Nazis iegūla manā miesā, es sakodu zobus ciešāk un saspringu, vienu brīdi gandrīz Maksa rokas pašķīrās, tomēr viņš sasprindzināja tās vēl stiprāk. Asa sāpe izšāvās cauri visam ķermeni, bet Aksels bija pabeidzis, Maksa rokas atsvabināja tvērienu un paņēma to pašu dzelzs gabalu, un sāka zīmēt, kaut ko uz mana kakla. Es tikai sajutu mazu kņudoņu, tādu pašu, kad spārni sāka palikt lielāki.
- Sanare, - Viņš noteica, kad bija pabeidzis darbu. Es sajutu dedzinošu sajūtu, kakla rajonā un vēlējos pielikt klāt roku, bet tā uzreiz tika pakļauta Aksela tvērienam un ciešajam acu skatienam. Sāpes bija dedzinošas, bet es tās varēju paciest, man tas bija jādara, lai tur vai kas.
