Izstiept spārnus un lidot #1428

Paldies par jūsu atbalstu!

~~

14.Nodaļa

- Diktē noteikumus, - Es sakrustoju rokas uz krūtīm un runāju skaidru valodu. Man jau kārtējo reizi nebija laika, bet galvā griezās tikai viens vārds. Uzvara. Laiks ritēja, tikpat labi tagad varēja būt finišējušas jau visas komandas, kamēr mēs kā idioti skrienam no vienas vietas uz otru un nezinām, kur likties. Es zināju, ka šī pamuļķa vēlme nebūs malkas saciršana gabalos vai sārta iekurināšana, lai varētu uzcept vistu. Tas būs kaut kas daudz reizes pārdomātāks, kura gala rezultātā viņš vienalga būs uzvarētājs, bet es nedrīkstēju mest plinti krūmos un padoties. Man bija jādabū aizstāvamais par katru cenu, ko tas Sātana paveids varēja piedāvāt izdarīt.

- Ja atminēsi manu uzdevumu, varēsi doties prom ar gūstekni, bet ja to neizdarīsi, tad neies neviena, - Viņš pastiepa savu sarkano ķetnu uz manu pusi, lai noslēgtu darījumu. Mana nepatika auga augumā, es nevēlējos spiest šī ķēma roku, tā pat nebija roka, drīzāk ķetna ar gariem, melniem nagiem. Tomēr es pārvarēju sevi un paspiedu roku, bija jāiet uz visu banku, ja vien vēlos būt noderīga un kaut ko izdarīt, lai spētu palīdzēt savai komandai. Manī bija sajūta, ka viņiem negāja ne uz pusi vieglāk kā man.

- Sper vaļā, - Es uzsaucu. Ja es neatminēšu, es nekur nedošos, bet ko gan viņš iesāks ar vēl vienu gūstekni? Varbūt tas pat nebija Sātana paveids, bet gan kanibāls meža vidū, kas ēda eņģeļus, es paskatījos augšup, meitenei nebija spārnu, bet viņa bija jauna. Varbūt jaunais eņģelis, kam vēl nav injicēts serums, kas ļauj izaugt pagaidu spārniem. Tomēr vienalga, tas bija pietiekoši dīvaini, kur gan ir viņas sargeņģeļi, kas staigātu pakaļ uz katra soļa, bet viņš man nedeva pārāk daudz laika prātot par dzīves ciklu šeit.

- Tev ir trīs mēģinājumi, - Viņš atlaida manu roku un palocīja galvu manā priekšā, es tikai pamāju ar galvu, ka noteikumi man ir skaidri. Tur pat pagaidām īsti nebija, kur kļūdīties, ja vien tas nebija pats jautājums. - Es pieļauju, ka ar sengrieķu mitoloģiju esi saskārusies, - Man acis izpletās mazliet platākas, nekā tām būtu jābūt- par sengrieķiem es neko daudz nezināju. Mazliet par Poseidonu, mazliet par Zevu un mazliet par Aīdu, bet neko vairāk. Es piekrītoši pamāju ar galvu, ja es nepiekritīšu, būs vēl sliktāk, bet nezināju, cik ļoti, jo nepazinu viņu.

- Leģendāra titānu cīņa, kurā Aīds, Zevs un Poseidons uzvarēja, katram no viņiem bija cits ierocis, kurus bija ieguvuši no ciklopiem. Nosauc to, ar ko cīnījās Aīds, - Viņš apsēdās uz celma un gaidīja manu atbildi. Taču es neko nezināju, es centos sakopt visas domas, kas bija manā galvā, bet viņa apmierinātā seja mani kaitināja. Viņi visi trīs kopā uzvarēja titānus, bet ko gan viņi izmantoja cīņā? Man galvā stāvēja filma, ko reiz skatījos, kad biju uz zemes. Tā bija par zēnu vārdā Persijs Džeksons, Poseidona simbols ir trīsžuburis, Zevam zibens šautra, bet kas gan bija Aīdam ?

- Mantija, kas padara neredzamu? – Es jautājoši skatījos uz viņu, bet viņš tikai izplūda smieklos. Zināju, ka tas bija kaut kas neredzams, bet kas tieši tas bija? Kas varētu paslēpt cilvēku? Kāpēc viņš tieši izvēlējās Aīdu, par kuru es nezināju ne tik, cik melns aiz naga?Zināju, ka mani neviens nemeklē, jo bija daudz par agru, bet man tiešām bija vajadzīga kaut mazākā palīdzība. Zināju, ka no debesīm nenokritīs lapiņa ar atbildi, kas man palīdzētu.

- Meitenīt, es tev prasu par sengrieķu mitoloģiju, nevis Hariju Poteru, - Viņš ar plašu smaidu man atbildēja, bet tas man lika ašāk kustināt savas pelēkās smadzeņu šūnas, lai es spētu izdomāt atbildi uz šo mokošo jautājumu. Es to nepārzināju, tikai vietas, kuri viņi pārvaldīja, tieši šī iemesla dēļ jautājums bija par Aīdu. Pašlaik es atrados pie elles vārtiem, kā tas bija teikts lapiņā, tāpēc tas Aīds, varēja izvēlēties priekšmetu, ko vieglāk ir izdomāt, nevis izspriest.

- Ķivere, kas padara neredzamu? – Es, paceldama uzacis, jautāju, drīzāk tā bija vienkārša minēšana, jo atbildes man nebija. Neredzamās bikses nederētu, jo paslēptu tikai kājas, tāpat arī ar citiem apģērba gabaliem, vienkārši tam nebija jēgas. Tomēr cepure arī varēja noslēpt tikai galvu, bet varbūt arī visu nēsātāju. Man bija daudz jautājumu, bet atbildes nevienas, jo es neko nespēju izdomāt.

- Silts, bet nav karsts. Tikai viena iespēja, - Viņš ar savu garo nagu pakasīja galvu. Es jau biju tuvu, bet tajā pašā brīdī pārāk tālu, man galvā griezās visādi atbilžu variantu, bet man vairs nebija iespējas kļūdīties. Vienu atbildi varēju iesniegt, bet galvā griezās simtiem atbilžu variantu. Centos noklusināt domas, kas neattiecas uz jautājumu, bet tas īsti nesanāca. Bruņu cepure, kas padara neredzamu, kāda balss čukstēja. Es sabijos, bet nedrīkstēju izrādīt bailes, man kāds galvā čukstēja atbildi, varbūt man galvā ir iemetušies zinību tārpi. Tas bija biedējoši, bet man nebija laika ļauties tām.

- Bruņu cepure, kas padara neredzamu, - Izskatījās, ka viņam no pārsteiguma acis izsprāgs un izlidos ārā. Viņš nekad nebūtu to gaidījis no manis, es arī to negaidīju, bet viņam tas nebija jāzina. Beidzot es varēšu tikt prom, tad vairs mani nekas nevarēs aizkavēt, tikai man bija jāsadabū tā meitene, kas tupēja savā būrī un izskatījās mierīga. Pat pārāk mierīga priekš meitenes, kuru tūlīt atbrīvos no būra dzelžainā tvēriena.

- Negaidīju, ka tu spēsi atminēt, - Viņš mazliet noelsies atbildēja. - Darījums paliek darījums, - Sātana paveids ieķērās ar garajiem nagiem, koka raupjajā mizā un sāka rāpties augšup līdz būrim. Es no lejas vēroju, ko viņš dara, viņš pārvietojās kā mērkaķis pa zariem un nonāca līdz būrim, kas karājās koka zarā. No kakla viņš noņēma atslēgu saišķi, ar kuru atdarīja vaļā būra durvis. Viņš pārmeta meiteni pāri plecam un akurāti rāpās lejup, ja viņam nebūtu garo nagu, tad viņš nespētu noturēties koku zaros.

- Viņa ir tava, - Viņš stipri pagrūda meiteni uz manu pusi, meitene sašūpojās un spēra soļus uz priekšu. Viņa izskatījās novārgusi, nebija pabarota arīdzan , vismaz tā izskatījās. Sātana paveids ar vienu rokas kustību lika pazust vīteņiem, kas bija aizklājuši taku, pa kuru es ierados, bet tagad jau došos prom ar atrisinājumu. Vīteņi apvijās apkārt ap kokiem, kur tie bija bijuši iepriekš un atbrīvoja mums ceļu.

- Reizēm dažas preces trāpās ar brāķi. Uzmanies! - Viņš uzsauca man, bet pats apsēdās uz celma un no bikšu kabatas izņēma ārā cigāru un ielika to starp zobiem. Par uguns avotu viņš izmantoja lāpu, kuras bija visapkārt. Es, neko neatbildēdama, devos ārā pa vīteņiem noaugušo taku, ik pa brīdim atskatoties, vai meitene man seko, vai Sātana paveids neskrien man pakaļ. Tomēr manas domas neatstāja viņa frāze, varbūt tā bija kārtējā norāde?