Izstiept spārnus un lidot #124

Paldies par jūsu jaukajām vēstulēm, komentāriem un plusiņiem!

~~

12.Nodaļa

Tā vairāk izskatījās pēc rituāla zāles, uz grīdas bija uzzīmēta pentagramma. Katrā pentagrammas stūrī bija novietoti podesti, bet tajos iegrebtas galveno reliģiju zīmes. Uz viena no podestiem bija iegrebts Hinduisma sakrālais simbols - OM, uz nākamā bija Islāma iegrebtie raksti jeb Allāha zīme, tad nāca Jūdaisma simbols - Dāvida zvaigzne, tad Budisma simbols, bet to visu nobeidza Kristietības simbols, kas izskatījās pēc zivs. Visapkārt dega sveces, kas radīja gan nomierinošu, gan uztraukuma pilnu noskaņojumu, jo atkal biju strupceļā un gaidīju, kad man teiks, ko darīt. Sienas bija kā akmenī kaltas, tādas pašas kā kāpnes, uz kurām es tagad stāvēju un vēros šajā pasaulē.

- Anastasija, kā tev liekas, tu esi bijusi pietiekami ticīga, lai atrastu norādi? - Lauva, apsēdies uz kāpņu gala, jautāja. Tas viss likās kā sapnis, es taču nevarēju sarunāties ar lauvu, pie tam akmens lauvu, kas ik pa brīdim krakšķēja. Ja vien es varētu pamosties savā gultā, savā istabā un ja vien es vēl būtu dzīva, es labotos un nekad neļautu notikt šim.

Īsti nezināju, kā rīkoties pareizāk, es nekad nebiju cītīgi gājusi uz baznīcu, tomēr baznīca man nebija gluži sveša padarīšana. Es iegāju pentagrammas viducī un centos izdomāt, ko īsti nozīmē pentagramma. Pitagors saistīja pentagrammu ar zelta griezumu, tur bija krāsas un dalīšana, es nespēju atcerēties, kā tas izskatījās. Ābolā ir pentagrammas simbols ieraugāms, kas nozīmēja zināšanas, kas slēptas no cilvēces acīm, ko atklāja Ādams un Ieva. Tā es varētu turpināt domāt, līdz man galva sāktu kūpēt, jo katrā vēstures posmā pentagramma tika piesaukta savādāk.

- Es esmu bijusi katole, kristīta Kristus augšāmcelšanās baznīcā, Sanktpēterburgā, - Es pagriezos pret Kristietības simbolu, tomēr nekas nenotika. Zināju, ka jābūt kaut kādam āķim, kaut tas lauva pateiktu kaut ko noderīgāku, kas man palīdzētu tikt tālāk. Ja mana komanda gribēja uzvarēt, tad man nevajadzēja daudz kavēties un šeit iestrēgt.

- Domā dziļāk, tu neizmainīsi pasaules kārtību ar savu atzīšanos, - Mani visvairāk mulsināja pentagrammas vidus, jo tas bija tukšs, kā tam bija jābūt. Es pieliecos un pieskāros akmens aukstajai grīdai, ar pirkstu pārvilku pāri pentagrammas rakstam. Iedobe, ko veidoja raksts, bija mazliet slidena, es novilku pirkstu pāri slidenajai vielai un pieliku pie deguna, lai pasmaržotu. Pirkstiem piemita specifiska smarža, mazliet smaržoja pēc benzīna, bet tomēr nebija īsti tā smarža, pie tam, benzīns izgarotu, ja paliktu ilgi.

Es sapratu, ka visu daru nepareizi, nebija atslēga tajā, ko teikšu, bet gan tajā, ko darīšu. Izkāpu ārā no pentagrammas un paņēmu vienu sveci, kas bija netālu. Lēnām tuvināju liesmu iedobei, kurā bija slidenā viela, pēc mirkļa tā uzliesmoja. Uguns lēnām izplatījās pa visu pentagrammas zvaigzni, ieplūstot katrā iedobē, bet tā nebija pārāk liela, ja labi pacenstos, es varētu pārkāpt atpakaļ uz vidu. No akmens sienām, izlīda ārā akmens pakāpieni, kāpnes veda uz pašu ēkas augšu. Uzmanīgi sāku kāpt pa tām augšup, jo es baidījos, ka tās varētu sabrukt zem manām kājām.

Soli pa solim es uzkāpu līdz pašai augšai, tur atradās kloķis, ko nekavējoties nospiedu. Zeme ietrīsējās, manas kājas sāka ļodzīties, es pēdējā mirklī pieķēros pie kāda akmens sienā, lai spētu noturēties. Nespēju paskatīties, kas notiek lejup, tikai pieplaku pie sienas, jutu, ka pakāpiens zem manis sāk sabirzt, kājas slīdēja nost no tā. Tomēr galva visu laiku sanēja viena doma, Tu jau esi mirusi, otrreiz mirt nav iespējams. Zem manām kājām sāka zust pamats, jau atkal es kritu, es biju gatava atdurties pret akmens cieto grīdu. Es esmu eņģelis. Izpletu savus spārnus un sāku tos vicināt, lai spētu noturēties gaisā.

Biju labā attālumā no sienas un spēju vien vērot, kā akmens pakāpieni sabirzt putekļos. Tikai tagad es paskatījos uz leju, pentagrammas centrā bija atvēries milzīgs podests un uz tā virsū bija grāmata. Es nolaidos lejup pie tās, pentagramma vēl joprojām liesmoja un ik pa brīdim uz manu pusi uguns meta šņācošas mēles. - Tikai grāmatas cienīgie, to spēs atvērt, - Lauva mani brīdināja, viņš nemaz nebija izkustējies no savas pozīcijas. Es esmu tevis cienīga. Es pieliku roku pie grāmatas vāka un lēnām atvēru to vaļā, tajā bija tikai viens liels uzraksts.

"Tikai eņģeļa sirds atvērs durvis uz pasauli.

Japānas ķiršos spēlējas kolibri, vienam no tiem pie kājas ir pergamenta gabaliņš."

Tiklīdz es visu izlasīju, grāmatas lapa palika balta, it kā tur nekas nebūtu bijis uzrakstīts. Es aizvēru to ciet, biju uzzinājusi pietiekami daudz. - Mēs varam doties, - Es paskatījos uz lauvu un noteicu. Man gribējās uzzināt kaut ko vairāk, bet nebija ne īstais laiks, ne vieta. Šī visa padarīšana man atgādināja labu piedzīvojumu, fantāzijas grāmatu, kuru nevar nolikt malā.

- Jūsu vārds man ir likums, - Lauva pagriezās un devās augšup pa kāpnēm, es tam lēnā solī sekoju. Milzīgās durvis atvērās vaļā un es izgāju pa tām ārā, Makss ar Akselu sēdēja uz kāpnēm, viņiem blakus sēdēja lauva, kas bija palikusi ārā. Kad ieraudzīja, ka es esmu izgājusi, viņi piecēlās kājās.

- Tu uzzināji nākamo norādi? - Makss satraukti vaicāja. Viņš nebija vienīgais, kas bija satraucies par iznākumu, arī es tāda biju, jo nezināju, kas notiks. Varbūt jau pietiks to norāžu spēlei, jo man tas jau drīz apniks, interesanti, es spēju nogurt vai arī nē. Es nespēju nomirt, bet varu nodarīt sev sāpes. Man nav vajadzīgs gaiss, bet es elpoju ieraduma pēc, man pat nav vajadzīgs kalns ar ēdienu, jo es nejūtu izsalkumu.

- Japānas ķiršos spēlējas kolibri putniņš, tam pie kājas ir norāde, - Es izskaidroju to, ko redzēju grāmatā. Mums vajadzēja doties tālāk uz priekšu, lai lieki netērētu laiku, mums vēl bija iespēja uzvarēt, jo nebija ne jausmas, kā iet citām komandām. Mēs varējām būt gan pirmie, gan pēdējie, bet tikpat labi varējām mētāties kaut kur pa vidu starp citām komandām.

- Labi, skrienam. Tas ir otrpus aizai, - Makss noteica un uzsāka gājienu uz to pusi. Es mazliet uzkavējos un pēdējo reizi uzmetu skatienu akmens lauvai, kas līganā gaitā gāja atpakaļ uz savu vietu. Lauva apsēdās un paskatījās uz mani ar savu zeltaino acu skatienu.

- Sargi sevi, meitēn, - To noteicis, viņš sastinga kā akmens statuja savā vietā un vairs nekustējās. Es sargāšu sevi, jo neviens cits to šeit nedarīs.

- Paldies, - Es ar roku nobraucu gar lauvas galvu, maigi to noglāstīdama. Pagriezos un devos pakaļ Akselam un Maksam, kas jau lidoja uz Japānas ķiršu aleju. Es ar ieskrējienu pacēlos spārnos un lidoju, man patika brīvības sajūta, ko deva lidošana un pats lidojums par sevi. Dievinu būt eņģelis, kaut es esmu tikai otro dienu šeit.