local-stats-pixel

Izredzētā Sanfora 4. nod.2

 62  0

Sākums manā profilā :)

Ceturtā nodaļa

Iepatikšanās

‘‘Kāpēc tu to dari?’’ es čukstēju.

‘‘Tāpēc, ka uzskatu tevi par labu draudzeni, kurai jāpalīdz, ja viņa murgo…’’ Kreigs tik pat klusi atbildēja.

‘‘Vai tad es murgoju?’’

‘‘Nu, tu raustījies un mazliet spārdījies…’’

‘‘Paldies!’’ es nočukstēju un atkal apgūlos.

‘‘Arlabunakti!’’

Nākošajā rītā es pamodos un redzēju, ka Kreigs ir atpakaļ savā gultā, nevis pietupies pie manis kā naktī.

‘‘Nācies ēst brokastis!’’ Lillija parādījās pie durvīm un tad atkal nozuda.

‘‘Au, man mazliet sāp mugura… Neesmu radusi gulēt uz grīdas.’’ Es nopūtos, piecēlos un izstaipījos.

‘‘Ticu…’’ Kreigs klusi iesmējās un arī piecēlās. Viņš aizgāja uz virtuvi, kamēr es modināju Alisi.

Tālāk nekas interesants nebija. Parastas brokastis, parastas sarunas… Tikai neparasts zēna skatiens visu laiku mani vēroja…

Pēc pāris dienām mēs izplānojām visu piektdienas vakaram. Mēs izlēmām iet uz kafejnīcu un tad palikt pa nakti pie kāda un visu nakti māžoties.

Viss, kas man likās no šīs plāna ērmots, bija tas, ka Kreigs visu laiku mani vēroja.

Tās dienas vakarā es iegūlos gultā, vēroju istabas griestus un domāju.

Kreigs bija simpātisks, bet ko viņš ieskatījis parastā skuķī, kas nemaz nebija tik glīta, kā viņam pienāktos? Ja tā padomā, man viņš sāka mazliet iepatikties. Un viss sākās no tās nakts, kad pamodos, un mana plauksta bija viņa tvērienā. Kopš tā brīža es sāku domāt par viņu vairāk, un viņš sāka uz mani skatīties ar tādu skatienu, kāds viņam nekad nav bijis… Vismaz līdz šim…

Un man vēl joprojām interesēja, kas ir Miura. Diemžēl es neuzdrīkstējos pajautāt, jo tad viņi zinātu, ka es dzirdēju viņu sarunu. Tikai man nav ne jausmas, kā es to dzirdēju, jo vispār viņi runāja diezgan klusi.

Tikai un vienīgi es viņus dzirdēju…

Es liku domāšanu pie malas, jo man gribējās gulēt.

Nākošajā rītā es satiku Alisi. Mēs abas sākām iet uz skolu.

‘‘Atceries, ko es tev teicu par to… Maiklu?’’ Alises balss bija diezgan jautra un mazliet noslēpumaina.

‘‘Nu?’’

‘‘Man tagad patīk cits…’’

‘‘Nopietni? Kas tagad?’’

‘‘…Kreigs…’’

Es pat nesapratu vai tas bija čuksts vai normālā balsī pateikts vārds.

Es noriju siekalas un uzsmaidīju draudzenei ar viltus smaidu.

‘‘Kopš kura laika?’’ Ieskatījos draudzenes acīs. Viņa bija diezgan priecīga, tas nekas, ka viņa pēc divarpus nedēļām grasījās pārvākties pie uzdzīvotājiem.

‘‘Pati nezinu… Es zinu, ka būšu šeit tikai divarpus nedēļas, bet es varu cerēt, ka kādu laiku mēs būsim kopā…’’

Tas bija mazliet par daudz, bet es centos to neizrādīt. Kreigs patika man… un Alisei. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka viņš tiešām bija gana izskatīgs un draudzīgs, un jauks, un stiprs.

‘‘Tu vari, lūdzu, uzzināt, vai viņam patīku?’’ Alise pēkšņi vaicāja. Es apstulbu un klusēju. ‘‘Zane? Tu dzirdēji, ko tev teicu?’’

‘‘Ehm… Jā, es pamēģināšu uzzināt…’’ es atbildēju.

Turpmāko ceļu es klusēju. Alisei arī negribējās pļāpāt.

Un, godīgi sakot, man nebija vēlēšanās tagad runāt tieši ar viņu.

Skolā vairākas reizes, kad runāju ar Kreigu, Alise uz mani lūkojās ar tādu skatienu, kas sacītu, lai rīkojos ātrāk. Es speciāli neko viņam neteicu. Varbūt tas bija nejauki un egoistiski, bet es negribēju, lai Kreigs un Alise kaut uz brīdi būtu kopā. Es zinu, ka tad mans garastāvoklis būtu vienkārši drausmīgs.

‘‘Kāpēc tu viņam vispār pat mājienu nedevi?’’ Pēc skolas draudzene pieskrēja pie manis.

‘‘Nezinu…’’ nomurmināju. ‘‘Paklau, Alise, man tagad jāskrien uz māju. Tantei vajag palīdzēt… dārzā…’’ Es meloju, acīs skatīdamās. Man nebija nekur jāskrien. Es vienkārši negribēju runāt par to.

‘‘Nu, labi… Tad atā!’’ Draudzene atvadījās, un es sāku skriet.

Skrienot man acīs sariesās asaras. Pirmo reizi mūžā es meloju savai draudzenei. Tas viss tikai un vienīgi Kreiga dēļ. Kāpēc viņš patīk Alisei? Man taču viņš patīk…

Piektdienas vakarā mēs visi satikāmies pie vietējās kafejnīcas ieejas.

‘‘Eu, bet pie kā mēs paliekam pa nakti?’’ Lūkass vaicāja.

‘‘Pie manis varēs. Es vakar paprasīju tantei. It kā viņai tas nepatika, bet… Kāda starpība?’’ es atbildēju.

‘‘Skaidrs… Tad pēc kafejnīcas mēs ejam pie tevis, ja?’’

Par atbildi es pakratīju galvu.

Mēs iegājām kafejnīcā un pasūtījām divas lielās picas. Tad mēs apsēdāmies pie galda. Kamēr gaidījām karstās un gardās picas, mēs pļāpājām un jokojām par nesvarīgām tēmām.

Es sēdēju pretī Kreigam, bet Alise viņam blakus. Kāpēc viņa tiek blakus viņam, kamēr es esmu tikai pretī?

Par laimi, Kreigs tikai dažreiz palūrēja uz Alisi. Galvenokārt viņš vēroja mani, bet ikreiz, kad ieraudzīju to, viņš aizgriezās.

‘‘Zane, Lillij, varat panākt šurp?’’ Lūkass vaicāja, kad piecēlās kājās.

‘‘Kāpēc?’’ Es nevarēju noturēties, nejautājot, jo, pirmkārt, aiziešana no galda nozīmēja atstāt Kreigu un Alisi divatā, otrkārt, tikt prom no Kreiga klātbūtnes, kas man diezgan labi patika.

‘‘Vienkārši – atnāc!’’ Lūkass sāka soļot arvien tālāk no mūsu galdiņa. Es negribīgi sāku iet pie viņa, un to pašu darīja Lillija, tikai viņa neizskatījās neapmierināta.

‘‘Tev taču Alise jau teica, vai tad ne?’’ Lūkass runāja čukstot.

‘‘Ko tad?’’

‘‘Viņai patīk Lillijas brālis.’’

‘‘Ak, to! Jā, to es zinu.’’

‘‘Un mēs mēģinām viņus satuvināt.’’ Lillija ierunājās ļoti klusā un smalkā balsī.

‘‘Ko?!’’ Gandrīz vai iesaucos, tomēr mans teiktais bija čuksti, kas izklausījās pēc jautājuma nevis protestēšanas. ‘‘Viņa taču pēc divām nedēļām pārvācas. Tas, ka viņa būs kopā ar Kreigu, padarīs atvadas vēl sāpīgākas.’’ Uz manas sejas iezagās nejauks un mazs smaids tāpēc, ka viņa pēc divām nedēļām atstās Kreigu tikai un vienīgi man. Tā domāt, protams, nebija labi, bet katrai lietai ir savi plusi un mīnusi. Piemēram, Alise pārvācas, labā lieta – Kreigs paliek man, sliktā lieta – man blakus vairs nebūs mana uzticamā draudzene.

‘‘Bet viņa vismaz atcerētos šo pēdējo mēnesi pie dzīvotājiem.’’ Lūkasa skatiens pauda neizpratni manis dēļ, manas atbildes dēļ. Viņš visu saprastu, ja zinātu, ka man arī patīk Kreigs, bet es neesmu tāda, kas var stāstīt visu saviem draugiem. Pat labākajiem…

‘‘Err… Labi, kaut vai!’’ neapmierināti noņurdēju. ‘‘Bet pēc divām nedēļām Alisei pašai būs grūtāk atvadīties…’’

‘‘Liecies mierā ar to! Viss būs labi,’’ Lūkass sacīja, un mēs devāmies atpakaļ pie mūsu galdiņa.

Kreigs smaidīja, bet Alise bija nosarkusi un centās to apslēpt, skatoties uz leju.

‘‘Kas mums te notiek?’’ Lūkass jautāja.

‘‘Nekas, it kā… Tikai spriežam, kāpēc jūs aizgājāt,’’ Kreigs sacīja un aplūkoja mūs. Viņa skatiens apstājās pie manis, viņa vaigi palika mazliet sārti, un viņš aizgriezās.

‘‘Tad ko izlēmāt, kāpēc mēs aizgājām prom?’’ Lūkass mazliet aizdomīgi tomēr pārliecinoši sacīja.

‘‘To, ka jūs kaut ko slēpjat.’’ Kreigs izskatījās mazliet dīvaini.

‘‘Un ko tad mēs slēpjam?’’

Mēs apsēdāmies pie galda un vērojām, kā pie mūsu galdiņa atnes divas lielas picas.

‘‘Man liekas, ka jums būtu tas jāpasaka mums.’’

Es aplūkoju visu sejas. Lūkass izskatījās mierīgs, Lillija tā pat, bet Alises sejā bija redzams uztraukums par to, vai mēs izstāstīsim Kreigam par viņu vai nē.

‘‘Kāpēc tev tā liekas?’’ Lūkass paņēma picas šķēli un nokodās no tās. Skatoties uz Lūkasu man sagribējās pašai to nogaršot. Es ieelpoju caur degunu un sajutu tikko izceptas picas smaržu.

‘‘Garšīga?’’ prasīju Lūkasam.

Lūkass pakratīja galvu, un es paņēmu vienu šķēli.

***

‘‘Eu, Zane,’’ Lūkass man čukstēja ausī, ‘‘iespundējam Alisi un Kreigu vienā istabā.’’

‘‘Kāpēc? Kāds no tā labums?’’ es noņurdēju, bet tik un tā sāku domāt, kura istaba būtu piemērotāka. ‘‘Varētu manā sienas skapī…’’

‘‘Nu, labi… Tā nav gluži istaba, bet būs labi… Un man liekas, ka tu pati zini, kāpēc…’’

‘‘Ai, liecies mierā!’’ atcirtu.

Mēs iegājām manā istabā, kur uz gultas malas jau sēdēja Kreigs un Lillija. Alise vēl nebija atnākusi uz manu istabu, jo sasveicinājās ar manu mazo māšeli. Pēc brītiņa viņa arī ienāca manā istabā.

‘‘Ko tagad darām?’’ prasīju draugiem. Alise jau grasījās kaut ko teikt, bet man ar skaļu un kaitinošu pīkstoņu pienāca īsziņa. ‘‘Uzvedaties klusu.’’ Izlasīju to skaļi. Es piegāju pie durvīm un atvēru tās. ‘‘Varēji jau pateikt normāli nevis sūtīt īsziņu,’’ skaļi sacīju.

‘‘Es tev tikko aizsūtīju, lai tu uzvestos klusi, bet, nē, tev jākliedz.’’ Tantes Agitas balsī bija jūtams aizkaitinājums, taču man nāca smiekli. Es aizvēru durvis un pagriezos pret maniem viesiem.

‘‘Tad ko darām?’’ es pārjautāju.

‘‘Spēlējam patiesību vai risku?’’ Alise ieminējās.

Nav brīnums! Lūkass jau palīdzētu viņai, liekot viņai sadoties rokās ar Kreigu un vēl iesprostojot viņus abus tajā sasodītajā sienas skapī.

‘‘Varētu…’’ Lillija piebalsoja.

Es gauži nopūtos un apsēdos uz grīdas. Pārējie apsēdās blakus man tā, ka veidojās šķībs aplis, kas vairāk atgādināja piecstūri.

‘‘Kurš sāks? Un ar ko?’’

‘‘Es sākšu un prasīšu… tev, Zane,’’ Lūkass sacīja un skatījās uz mani.

‘‘Nu, nu?’’ klusi ieķiķinājos.

‘‘Tad patiesība vai risks?’’

‘‘Patiesība…’’ Nemaz nedomājot par sekām, ierunājos.

‘‘Tā…’’ Lūkass gari novilka, ‘‘Vai tu būtu gatava… lekt pāri aizai, lai glābtu kāda dzīvību?’’

‘‘Atkarībā kā dzīvību,’’ nomurmināju.

‘‘Piemēram, Kreiga.’’

Es brītiņu apdomājos un tad devu atbildi.

‘‘Laikam, jā.’’

‘‘Tagad, Alise… Patiesība vai risks?’’

‘‘Risks.’’

‘‘Samainies vietām ar Lilliju.’’

Nē! Es to gribēju izkliegt, bet tas palika tikai manās domās. Ja Alise mainās vietām ar Lilliju, viņa ir blakus Kreigam. To es negribēju pieļaut, bet man nekas cits neatlika kā samierināties.

Meitenes samainījās vietām, un nu man blakus bija Lillija.

‘‘Kāpēc viņām ir tik vienkāršs uzdevums?’’ vaicāju.

‘‘To varēsi prasīt tad, kad būs tava kārta.’’ Lūkass iesmējās un turpināja spēli, vaicājot to pašu ‘‘patiesība vai risks’’ Lillijai. Viņa izvēlējās patiesību, un viņai lika nosaukt visus izskatīgos puišus, ko viņa pazīst. Pāris reizes saucot viņa nosarka. Pēc tam bija Kreiga kārta. Viņš izvēlējās risku, un viņam nācās atspiesties divdesmit reizes. Un tad atkal bija mana kārta.

‘‘Nu? Kā tad būs? Patiesība vai risks?’’

‘‘Ehm… Risks,’’ nedroši sacīju, kaut gan sacītais izklausījās pēc jautājuma.

‘‘Okei… Uzliec kaut kādu grāmatu uz galvas un pastaigā ar to tā, lai tā nenogāžas.’’

Es pasmējos par uzdevumu un izdarīju kā likts. Pēc manis bija Lillijas kārta pildīt uzdevumu vai atbildēt uz jautājumu. Viņa izvēlējās risku.

‘‘Patēlo angļu valodas skolotāju, to kā viņa baras.’’ Lūkass skaļi iesmējās, jo atceroties skolotājas seju vien nāca smiekli.

‘‘Paliksiet visi pēc stundām!’’ Lillijas balss bija izmēdīta un smieklīga. Viņa pateica vēl pāris frāzes, ko tiešām angļu valodas skolotāja mēdza sacīt, un es iespurdzos.

Bija pienākusi Kreiga kārta. Viņš izvēlējās patiesību. Lūkass brītiņu apdomājās un tad uzdeva savu jautājumu viņam. Un viņa jautājums mani tiešām pārsteidza.

‘‘Kura meitene tev patīk?’’

‘‘Eu! Šitādus nevar!’’ Kreigs iesaucās.

‘‘Var gan. Ar katru reizi uzdevumi un jautājumi būs grūtāki.’’

‘‘Bet šis nemaz nav grūts, vienkārši es negribu atbildēt…’’ Kreiga skatiens noslīdēja uz leju.

‘‘Tu izvēlējies patiesību, tāpēc atbildi!’’ Lūkass pavēlēja.

‘‘Varbūt varēšu tev vienam pēcāk pateikt?’’

‘‘Labi… Šis būs izņēmums… Bet tikai šo vienu vienīgo reizi!’’

Pēc brītiņa spēles vadītājs kļuva Lillija. Viņa neuzdeva tādus jautājumus, par kuriem varēja baigi pasmieties, bet tie bija interesanti. Tad bija pienākusi mana kārta būt vadītājam.

‘‘Tā, Alise, patiesība vai risks?’’ prasīju draudzenei.

‘‘Risks.’’ Viņas smaids uz sejas nozīmēja to, ka viņa apņemas darīt jebko, ko viņai liks.

Es brīdi apdomājos, lai izdomātu kaut ko, kas viņai būtu jādara. Un tad man ienāca prātā viena lieta.

‘‘Maināmies vietām,’’ es sacīju.

Viņas smaids no sejas nozuda, viņa neapmierināta samainījās vietām ar mani.

‘‘Tad, Kreig, patiesība vai risks?’’ es prasīju.

Ja viņš teiks patiesība, tad es jau zināju, kāds jautājums tiks uzdots. Man interesēja, kāpēc viņu acis ir violetas, kamēr pārējiem ir zilas, zaļas, brūnas, pelēkas vai krāsu sajaukums.

‘‘Patiesība.’’

‘‘Ideāli!’’ iesaucos. ‘‘Kā sanāk, ka tev, tavai māsai un tavam tētim ir violetas acis, bet pārējiem cilvēkiem pelēkas, brūnas, zilas vai zaļas?’’

‘‘Ehm…’’ Kreigs samulsa. ‘‘Tās vienkārši tādas ir…’’ Viņa balss nebija pārliecinoša. Ar acs kaktiņu manīju, ka Lillija izskatījās mazliet uztraukusies.

‘‘Pieņemsim,’’ nomurmināju.

‘‘Eu, Alise, Kreig, atnāciet šurp,’’ Lūkass viņus sauca. Es sapratu, uz ko viņš tēmēja. Draugs bija pie mana sienas skapja, un pats skapis bija atvērts.

‘‘Ko tad tu tur tādu ieraudzīji?’’ Kreigs smejoties pienāca pie Lūkasa.

‘‘Ieejiet iekšā, tad redzēsiet.’’ Lūkass valdīja smieklus.

Kreigs, it kā neko nezinādams, iegāja arī. To pašu darīja arī Alise. Pēkšņi skapja durvis aizvērās.

‘‘Lūkass, ko tu dari?’’ Kreigs jautāja diezgan mierīgā balsī.

‘‘Neko īpašu…’’ draugs nomurmināja un turpināja turēt durvis ciet. Izskatījās, ka viņš durvis tur no visa spēka, bet Kreigs jau pēc dažām sekundēm tās atvēra.

‘‘Tu gan esi vājš,’’ viņš sacīja Lūkasam.

‘‘Vienkārši – tu stiprāks.’’

Pēc pāris minūtēm mēs ieslēdzām televizoru un sākām skatīties kādu šausmu filmu. Pāris fragmenti no filmas bija diezgan baismīgi, bet kopumā es īsti nesapratu filmas jēgu. Pirms bija beidzot pienākušas filmas beigas, parādījās kārtējās reklāmas. Mums nebija par ko pļāpāt, tāpēc es nejauši iesnaudos.

‘‘Zane, mosties, filma beidzās.’’

‘‘Ko? Ļauj man gulēt,’’ nomurmināju. Kāds mani sapurināja, līdz beidzot atvēru acis,

‘‘Ej tak uz savu istabu gulēt,’’ Kreigs man sacīja.

Es piecēlos un aizvilkos līdz savai istabai. Iekritusi gultā, es iemigu.

Guļot man rādījās vairāki sapņi, bet tikai pats pēdējais man palika atmiņā. Šķita, ka sapnis notiek īstenībā.

Es atrados dzelzceļa stacijā, un man visapkārt atradās tikai viens cilvēks – Kreigs. Nebija ne kārtībnieki, ne parasti cilvēki, tikai es un Kreigs.

‘‘Ko tu te dari?’’ vaicāju. Brīdi valdīja nāvējošs klusums, kas manī iedvesa bailes. Es atkārtoju jautājumu, bet Kreigs nebilda ne vārda. Viņš tikai stāvēja man pretī piecu metru attālumā un vēroja mani.

‘‘Zane, vai tu tici brīnumiem?’’ viņš pēkšņi vaicāja.

‘‘Kādiem?’’

‘‘Nu, piemēram, pārdabiskām spējām, superspēkam, necilvēciskam ātrumam?’’

Necilvēcisks ātrums? Tas man lika atcerēties par tiem šausmīgajiem cilvēkiem, kas atņēma manai māsai dzīvību.

‘‘Es pat nezinu… Viena smadzeņu daļa man saka, ka, jā, ticu, bet cita kaut ko galīgi pretēju.’’

‘‘Tad kā īsti ir?’’

‘‘Pieņemsim, ka ticu… Kas tad mainās?’’

‘‘Lieta tāda, ka šis nebūt nav parasts sapnis… Pašlaik es pats kontrolēju, ko runāju. Mēs tagad runājam tā, it kā mēs būtu reālajā pasaulē. Tikai mūs nedzird neviens cits.’’

‘‘Par ko tu runā? Šis ir parasts sapnis… Tikai nez kāpēc tu tajā esi.’’

‘‘Varbūt tu nespēj noticēt tam, bet es neesmu parasts.’’ Kreiga balss bija pārliecinoša, bet es negribēju viņam ticēt. Ap viņu tinās diezgan dīvaini notikumi un sarunas, bet viņš taču bija parasts cilvēks.

‘‘Kā tu to domā?’’

‘‘Atceries, kad teicu, ka nevēlos skaļi teikt, kura meitene man patīk?’’

Es pamāju ar galvu.

‘‘Lieta tāda, ka es zinu to, ka Alisei es patīku, tāpēc negribēju viņu sāpināt, pasakot, ka man patīc tu…’’ Kreigs spēra soli uz manu pusi.

‘‘Ko tu murgo? Kā tu to vari zināt? Un gan jau, ka es to dzirdu šajā sapnī, jo gribu, lai tā būtu īstenībā.’’

‘‘Tu to gribi?’’ zēna skatiens ieurbās manī. Es sastingu, bet, kad attapos, es atkāpos, jo viņš bija spēris dažus soļus tuvāk man.

‘‘Varbūt…’’ nedroši atbildēju un atkāpos vēl vienu soli.

‘‘Paklau, Zane, nebēdz, lūdzu! Es tev nenodarīšu neko sliktu…’’

‘‘Skaidrs…’’ nomurmināju. ‘‘Kāpēc tu ierunājies par brīnumiem?’’

‘‘Es teicu, ka neesmu parasts. Lūk, esmu neparasts tāpēc, ka pasaulē notiek brīnumi, kurus nevar izskaidrot. Esmu neparasts, ar dažādām spējām. Esmu apveltīts ar dažādām īpatnībām, kuras parastiem cilvēkiem pavisam vienkārši nav un nebūs.’’

‘‘Un kāpēc tu man to stāsti?

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Egoisma pilns ... Bet vaig kādu drāmu ^^ :)

 0  0 atbildēt