Pieskrējusi pie viņas kailā un ievainotā ķermeņa, novilku jaku un apklāju viņu ar to. Meitene bija lielās sāpēs. Labā kāja no ceļa uz leju bija vienās asinīs, lai gan ne bīstami ievainota, rēta paliks pamatīga.
Bija vēl daži gadījumi,kur vilki bija smagi ievainoti, bet mēs neko tur nevarējām iesākt. Ievainojumi dzija ātri, bet tās sāpes likās nepanesamas. Nevienā brīdi nebiju likusi cīnīties, bet tas laikam bija neizbēgami.
Ar visu haosu kas notika, nebiju ievērojusi, ka jau uzaususi saule. No Alana joprojām nebija ne ziņas, kas lika man domāt par ļaunāko. Atgriezās arvien vairāk vilku un arī ievainojumi kļuva smagāki.
Es centos apstaigāt visus ievainotos, lai spētu novērot situāciju. Liku divus no ievainotajiem vest prom, jo atrasties šeit viņiem bija pārāk bīstami, jo jebkurā brīdi varēja atnākt Geibriels ar savu bandu.
Kamēr es runāju ar vienu no ievainotajiem, mani kāds no aizmugures apskāva. Es salecos, bet tad degunā ieplūda pazīstamā Sebastiana smarža.
Apgriezusies otrādi ievēroju, ka aiz Sebastiana un Leo stāv Alans. Pirms spēju bilst kaut vārda, abi vīrieši mani cieši apskāva.
Tikusi vaļā no apskāvieniem, es aizsteidzos pakaļ Alanam, kurš lēnām devās prom, - Hej, pagaidi! –
- Tu runā ar mani? – Alans apgriezās ap savu asi, meklējot, kurš viņu sauca.
- Jā, es runāju ar tevi. – uzsmaidīju, - Paldies! –
- Ak tad tomēr, tu man pasaki paldies, - Alans uzsmaidīja un es nosarku.
Lietas bija haotiskas. Arvien vairāk vilku atgriezās un es spēju apzvērēt, ka bars kļuva aizvien lielāks. Stundām ejot, parādījās arvien jauni vilki, bet ne ziņas no Geibriela vai mūsu “konkurentiem”.
- Cik ilgi vēl mēs dzenāsim gaisu? – es nokaitināta vaicāju.
- Bars ir uz pusi lielāks, tātad vismaz daļa no bara, kas atbalstīja Geibrielu, ir tagad mūsējā. Man ir aizdomas, ka viņš ir paņēmis vagu, jo visa Bukareste tika apskraidīta un izķemmēta. Mums laikam izdevās. – Alans teica.
- Izdevās? Kādā ziņā izdevās? – biju mazliet uzvilkta.
- Tu esi jaunā valdniece. Beidzot izredzētajai pieder tronis.
- Alan, lūdzu izbeidz. Viss būs galā tikai tad, kad es un Geibriels būsim stājušies acis pret acis.
- Viss labi? – Sebastians mani apskāva no aizmugures un iečukstāja ausī.
- Jā, viss labi. Tiaki runājam. – atbildēju.
Lietas tā arī palika karājoties gaisā. Bija jau pagājušas dažas dienas kopš saiņainās medību nakts. Geibriels nozuda ar visiem galiem ūdenī. Bars joprojām bija sašķelts, bet šķiet, ka aizvien lielāka daļa no Geibriela atbalstītājiem sāka pieņemt faktu, ka viņš ir prom un tagad šeit valdu es.
Biju kā uz adatām kopš tās nakts. Lai gan man visu laiku bija blakus Sebastians un Leo, es nemaz nejutos droši. Likās, ka jebkurā brīdī uzradīsies Geibriels un ar mani būs cauri. Nedz Leo, nedz Sebastians no satraukuma nevarēja nosēdēt mierā.
Visu savu laiku pavadīju gultā blenžotsienā. Sebastians centās mani uzmundrināt, bet bez panākumiem. Ik pa laikam mani uzveica nogurms un es spēju pagulēt un atpūsties dažas stundas.
- Čau, mazā. Kā ir? – Sebastians teica ienācis istabā.
- Vivian, tu mani biedē ar šādu uzvedību, - viņs turpināja.
- Un kā tad es uzvedos?vusiu – pablenzu uz Sebastianu.
- Atklāti? Šķiet, ka tu lēnām jūdzies nost.
- Wow, no gan pārsteigums, - sarkastiski noteicu.
- Ha, ha. Vismaz tev vēl ir humora izjūta. – puisis novilka.
- Alans ir te, - pa durvīm ienāca Leo.
- Alans? Kādēļ viņš ir te? – izbrīnīti vaicāju.
- Dzen to pidaru prom, es negribu viņu redzēt savā mājā! – Sebastiana balss pēkšņi bija kļuvusi rupja.
- Viņš sakot, ka viņam jārunā ar Vivianu, - Leo noteica.
- Viņam nav nekādas tiesības no viņa kaut ko pieprasīt. Dzen prom! – Sebastians norūca.
Tā arī lietas beigu beigās palika karājoties gaisā. Geibriels bija nozudis un par bara vadoni biju kļuvusi es. No sākta gala biju gribējusi, lai lietas mainās, tagad kad tas bija noticis, nebiju diez ko priecīga. Vienmēr biju uzskatījusi, ka Geibriels nebija labs vadonis mūsu baram, bet vai es spēšu tāda būt?
