https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-85/887706
- Es tevi mīlu, - nočukstēju caur asarām. Nevēlējos viņu laist vaļā, bet man nebija citas izvēles.
Bija izlemts,ka es došos uz klinti un cerēšu,ka tās nav lamatas. Nu jau bija skaidrs,ka sapulces mērķis būtu es un to mēs vairs nekādīgi nevaram ietekmēt. Mums nevienam nebija nekādas nojausmas, kas notiks rīt, bet es šeit vairs nebiju drošībā, es vairs nekur nebiju drošībā.
Atkāpusies mazliet nostāk, vēl pēdējo reizi palūkojos uz puisi. Redzēju viņa acīs skumjas. Ja būt bijusi cita iespēja, es nekad neaizietu. Nolaidu skatienu un pagriezos pret durvīm. Sava brāļa pavadīta, es izgāju pa tām ārā.
Mēs abi aizsteidzāsmies cik vien ātri varējām. Nebija nekādas garantijas, ka pa ceļam nesastapsim geibrielu vai kādu citu, bet mums bija jāriskē.
Cik vien piesardzīgi spējām, gājām pa pilsētas ielām. Mums vajadzēja nozust mežā pēc iespējas ātrāk, bet manas kājas neklausīja. Es visa nevaldāmi trīcēju un knapi spēju tikt līdzi Leo.
Biju ļoti pārbijusies. Ja nu kaut kas atgadās ar Sebastianu? Es tak to nepārdzīvotu. Es nevaru iedomāties savu dzīvi šajā pasaulē bez viņa. Un kā ar Leo, bez viņa es ar nevaru.
Jau no paša sākuma zināju, ka šis viss beigsies slikti, ka mani atradīs un mums visiem trim būs jācīnās par savu dzīvību un brīvību.
Leo mani pavadīja līdz pat klintij un pat tad man bija jāpierunā viņš, lai viņš dotos prom. Es saulrietu nevēlējos sagaidīt viena, bet tā būs daudz drošāk.
- Leo, tev jāiet, - lūdzu brālim.
- Ees tevi negrasos vienu atstāt mežā, kad Geibriels tev dzenas pakaļ, - puisis protestēja.
- Saprotu, bet man vienai paslēpties būs daudz vieglāk. Labāk ej apskaties, kas notiek ar Sebastianu.
- Tev viņš ir ļoti svarīgs, vai ne? – brālis likās nu jau noraizējies un iejūtīgs.
- Jā.
- Ar viņu viss būs labi. Tev nav pamata satraukumam. – Leo mani centās mierināt.
- Es ļoti ceru, - centos neizrādīt, cik patiesībā pārbijusies biju.
- Es tad nu iešu. Lai tev mierīgāks prāts, es pačekošu, kas notiekas ar Sebastianu.
- Paldies, - uz atvadām apskāvu brāli.
Bija jau pagājušas vairākas stundas, bet no Sebastiana, Alana vai Geibriela nebija ne vēsts. Es sēdēju uz aukstās klints, atspiedusies pret koka stumbru. Nemierīgi vēroju apkārtni, vienlaicīgi cerot kādu ieraudzīt un cerot, ka nevienu neieraudzīšu.
Šeit sēžot man bija pietiekami daudz laika domāt pa lietām, kuras vislaik centos turēt pēc iespējas tālākā sava prāta nostūrī. Piemēram, par faktu ka spēju lidināt lietas. Vai tiešām tas ir iemesls,kādēļ esmu tik ļoti būstama un svarīga Geibrielam?
https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-87/889001
