https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-84/885467
- Kas noticis? – biju noraizējusies.
- Piedod, viss labi. – Sebastians atvēra acis un uzsmaidīja man.
- Tak tu man vari pastāstīt, - pasmaidīju savu mīļo smaidu.
- Lai nu paliek, - puisis atbildēja manam smaidam.
Sebastians mums abiem bija atvedis pusdienas nākamajai dienai un kaut ko uzkožamu šim vakaram. Viņš nolika maisīņu uz gultas un no tā izņēma dažādas uzkodas, salātus un saldumus.
Ātri piekārtoj istabiu, jo pēc manas šiverēšanās ar kastēm, šiet vispār vairs nebija vietas. Salikusi kastes atpakaļ kaudzē, es izšķirotās lietas ienesmu blakus istabā, un lietas, kuras grasos paturēt, tagad, es nonesu lejā unnoliku uz virtuves galda.
Rītdienu mēs pavadīsim kopā, lai gan rīt vakarā esot paredzēta sapulce. Nevienam nebija ne mazākās nojausmas, par ko tā būs, bet ierašanās esot obligāta.
Pēc ēšanas es izgāju ārā. Gribēju ieelpot svaigu gaisu un mazliet paslēpties no Sebastiana, man nācaprātā nelāga nojausma, ka šai sapūlcei ir sastība ar mani.
Mans telefons sāka kabatā vibrēt. Man zvanīja nepazīstams nummurs. Pār visu ķermeni pārskrēja aukstas trīsas. Es pacēlu.
- Vivian, Vivian, tu dzirdi? – kāda satraukta balss sauca manu vārdu.
- Jā, dzirdu. Kas runā? – biju mazliet neizpratnē.
- Mūļķīt, šeit Alans. Tā tagad klausies uzmanīgi, tev draud briesmas. Geibriels tevi meklē. Tev jābēg. Dodies uz mežu, mēs tevi uzmeklēsim.
- Paga ko? – šoks bija pārņēmis visu manu ķermeni.
- Sodies uz mežu, bet viena. Nav daudz laika, lūdzu notici. Mēs tevi uzmeklēsim un aizvedīsim drošībā, bet tev vispirms jāpaslējas no Geibriela.
- Labi. Kur mna iet?
- Klints, tu zini, kur tas ir?
- Jā, jā zinu, - mana balss trīcēja.
- Vēlu veiksmi, pasteidzies! – un viņš nolika.
Viss mans ķermenis trīcēja, biju vairāk kā tikai nobijusies, biju pārbiedēta līdz nāvei.
- Sebastian! – es izmisīgā balsī kliedzu.
Vienā mirklī puisis jau bija man līdzās un satvēra manu trīcošo ķermeni savās rokās.
- Geibriel. Viņš mani meklē. Man jābēg! – brēcu histēriskā balsī.
-Mīļum viss ir labi, nomierinies. Patāsti kas īsti ir noticis. – puiša balss ija pilnīgi mierīga, likās, ka viņš man netic.
- Nē, tu nesaproti! Geibriels mani meklē! – turpināju smakndēt vienu un to pašu kā veca skaņu plate.
- Vari lūdzu paskaidrot?
Pirms es vēl spēju ko pateikt, Sebastiana telefons sāka zvanīt. Zvanītājs bija Leo.
- Paklau, ir sūdi. Vivianu meklē! Viņai draud nopietnas briesmas. – Leo pat nesasveicinādamies teica.
- Kāds šeit var kaut ko līdz galam paskaidrot! Kas te pie velna īsti notiek? – Sebastians uzbļāva gan man, gan Leo.
Tālāko sarunu es nedzirdēju, jo Sebastians iegāja istabā, bet pēc sarunas viņš uzreiz bija ārā un pēc viņa uzvedības spriežot, viņš saprata, ka tas nav nekāds joks. Iznācis ārā, puisis mani uzreiz ievilka savās skavās un gandrīz nožmiedza.
- Mēs dosimies pie manas ģimenes. Leo mūs tur jau gaidīs, - viņš klusā un maigā balsī man paziņoja.
Visu pametuši mēs devāmies uz pilsētu. Es biju šokā un nespēju neko pateikt, bet pašlaik tas ar nebija svarīgi.
- Kas tev zvanīja? – Sebastians vaicāja.
- Alans.
- Ko? Ko šim no tevis ievajadzējās?
- Viņš ir tas kurš mani brīdināja, - zem degna nomurmināju.
Puisis man vairs neko teieca, bet varēja redzēt, ka viņš nemaz nebija apmierināts.
https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-86/888888
