http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-7/653328
Cerams nav kļūdas, jo vienreiz pārlasot atradu tādus mindfuck`us, ka pašai kauns palika. 
Lai jauki lasās! 
***
„Skaties, kā tas ir jādara.”
Es cieši lūkojos uz Ītana plaukstām, kurās rotājās uguns liesmas. Pagāja mirklis, un viņš tēmēja uz sakaltuša koka stumbru, kas atradās kādus astoņus metrus no viņa.
Uguns izšāvās cauri koka stumbram, atstājot iespaidīgi caurumu stumbrā.
„Galvenais ir neapdedzināties.” Ītans man tuvojās un ar rokas mājienu norādīju uz vietu, kur pirms mirkļa pats stāvēja. „Tagad tu.”
Es sekoju pēdu nospiedumiem sniegā un nostājos pretī kokam. Es palūkojos uz koka stumbru un pacēlu roku horizontāli atliecot plaukstu augšup, kā man to bija mācījis skolotājs.
„Sakopo spēkus un tēmē.” Ītans pamācīja.
Es atceros mazu fragmentu no manas un tēva sarunas par Zaku.
„Tev ir vajadzīgs kāds labāks vīrs, nevis tāda salašņa kā Zaks! Viņš pat nav Izredzētais. Nē, nē, mana meita nebūs kopā ar vienkāršu mirstīgo.”
Es izelpoju un manās plaukstās parādījās liesmas.
Tu gribēji Izredzēto. Lūdzu!
Ar veiklu rokas vēzienu es tēmēju uguns lodi uz stumbru. Pagāja mirklis līdz dūmi izgaisa. Aiz tiem pavērās milzīgs caurums, divreiz lielāks nekā Ītana.
Ītans nostājās man blakus. Es redzēju viņa sejā pārsteigumu. Jutos lepna par paveikto.
„Man nav ne jausmas, kā tu spēj tik labi koncentrēties.” Ītans noskaldīja katru pateikto vārdu.
„Kas tālāk?” Es jautāju, nesavaldot smaidu.
„Vai tu to spēj arī paveikt ātri, es domāju bez koncentrēšanās, uzreiz, neparko nedomājot? ” Ītans domīgi noprasīja. „Jo kad būsim Bonadiasā, tev nebūs laika domāt par tēvu vai Zaku.”
Viņš nogāja pāris soļus no manis.
„Tagad!” Atskanēja pavēle.
Es pavēru roku pret koku un uguns lode izšāvās. Tā tika pusceļā un izgaisa.
„Eh.” Es nokāru galvu sakāvē. Bez koncentrēšanās manas spējas ir bezspēcīgas. Vienīgais, kas mani stimulē, ir dusmīgais tēvs.
„Nāc, ejam.” Ītans pārvērtās par tīģeri un devās prom no mūsu jaunā treniņu laukuma. Es paklausīju un sekoju viņam.
„Tu nepārvērtīsies, garš ceļš mērojams.” Manā galvā ielauzās balss.
Pēc mirkļa atrados lauvenes ķermenī un ar žigliem lēcieniem pietuvojos Ītanam.
„Starp citu, būtu labi, ja mēs sazināties varētu šādi.” Ītans sacīja, ielaužoties manā prātā.
„Labi,” es atbildēju, ”kur mēs dodamies?”
„Uz manām mājām.” Viņš atbildēja un sāka auļot. Es sekoju viņa piemēram.
Pēc stundas mēs nonācām nelielā ciematā, kas bija līdzīgs manējam. Centrā bija liels laukums, kurā pa vidu atradās ugunskurs, bet apkārtu laukumam mazas mājiņas, ar salmu jumtiem. Tātad netālu atradās ezers, nodomāju. Virs ugunskura cēlās dūmi, kas liecināja, ka kāds pirms brīža šeit ir atradies.
„Dīvaini.” Ītans bija cilvēka veidolā. Piegājies pie ugunskura, viņš pietupās un ar plaukstu pieskārās zemei. „Pirms divām stundām kāds šeit vēl sēdēja.”
Es pārvērtos un palūkojos apkārt. Ciematam tiešām bija daudz kas kopīgs ar manējo – tumši zaļie logi un durvis ar mazu lodziņu.
Es pagriezos pret Ītanu un pagriezu galvu sānis.
„Te kāds ir.” Es klusi nočukstēju viņa galvā. Es jutu elpas vilcienus netālu no manis. Drosmīgs cilvēks, jo sirdspuksti bija vienmērīgi. Koncentrēšanās!
„Gulies!” Es bļāvu un nogrūdu Ītanu zemē. Es iekliedzos no asām sāpēm mugurā.
Ītans atguvies no šoka, piecēlās un lūkojās apkārt pēc pāri darītāja.
Manas acis tumšojās, es nejutu kājas, tās bija paralizēts. Es mēģināju ar roku palīdzību piecelties, bet nesekmīgi.
„Ītan, kas notiek?” Es saucu, mana balss bija klusa. Man aizžņaudzās kakls un mani kāds smacēja.
„Geba, guli mierīga.” Viņš mani mierināja un apsēdās man blakus, izvelkot bultu, kura tika man iešauta.
„Es smoku. Palīdzi.” Es izdvesu ar mokām pēdējos vārdus.
„Es zinu.” Ītans bezpalīdzīgi satvēra manu galvu un lūkojās acīs. „Paliec, tu esi mums vajadzīga.”
Mums…
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-9/654897
