local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 772

41 0

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-76/879190

- Uz ko tu skaties? – viņš mani izrāva no pārdomām.

- Tevi. Tu esi skaists.

Sebastians iesmējās un novērsās. Pagriezies viņš devās atpakaļ uz istabas stūri, kur bija atstājis savus darbarīkus. Es kādu laiku turpināju vērot viņu, bet tad devos atpakaļ augšā. Biju apjukusi un vēlējos paslēpties.

Iegāju vienā no augšstāva guļamistabām un aizvēru aiz sevis durvis. Kaklā jau bija sakrājies kamols un acis pildījās ar asarām. Es biju tāda muļķe domājot, ka patīku viņam.

Noslīgusi turpat uz grīdas, atspiedos pret durvīm un aizvēru acis. Zināju, ka Sebastians mani labi var dzirdēt, tāpēc centos savākt sevi rokās pēc iespējas klusāk. Pār vaigu sāka ritēt asara un pār lūpām izlauzās šņuksts.

Lejā troksnis pierima. Atskanēja trepju čīkstoņa, vēstot par kāda kāpšanu pa trepēm. Es uz brīdi aizturēju elpu un ieklausījos skaņās. Varēja dzirdēt tikko manāmus soļus, kas ātrā tempā virzījās uz manu pusi.

Soļi apstājās pieši aiz durvīm. Biju dimājusi,ka Sebastians centīsies attaisīt durvis, bet tā nenotika. Lēnām izpūtusi aizturēto elpu, aizvēru acis. Es joprojām cītīgi klausījos, kas notiekas aiz durvīm, bet neatskanēja vairs neviena skaņa.

- Vivian, ielaidīsi? – atskanēja Sebastiana balss.

Brīdi vilcinādamās, piecēlos un pagāju malā no durvīm. Durvis neatvērās. Viņš laikam gaidīja atļauju ienākt. Tā es tur stāvēju un raudījos uz durvīm, aiz kurām atradās puisis, kurā biju iemīlējusies.

- Piedod, ja kādā veidā sāpināju tevi, - puisis teica caur aizvētām durvīm.

- Tu nesāpināji, - atbildēju. Balsī varēja juss aizsmakumu.

- Nevajag, zinu, ka sāpināju. Ielaidīsi?

- Durvis neviens netur. Nāc, ja gribi.

Durvis lēnām atvērās. Viņš ļāva tām atvērties pavisam, bet pats nepakustējās ne no vietas. Neviens no mums nepakustējās un nebilda ne vārda. Likās, ka viss ir sastindzis laikā.

Pa galvu jaucās visādas domas un lika galvai griezties. Acis joprojām aizmigloja asaras. Samirkšķināju tās, lai redze kļūtu skaidrāka. Asara lēnām ceļoja lejā pa manu vaigu. Sekundes simtdaļā Sebastiana roka jau atradās pie mana vaiga. Viņa pieskāriens elektrizēja. Tik ļoti gribēju piestiepties un piespiest savas lūpas viņējām, bet biju kā sasalusi.

Mana elpa kļuva smagāka. Mēs vērāmies viens otra acīs, bet neviens neteica ne vārda. Nezinu, cik ilgi te jau stāvējām. Sekundes, minūtes, varbūt gadus. Katra sekunde likās nospiežam mani vēl vairāk.

Puisis ļoti lēnām nolaida roku un savija savus pirkstus ar maniem. Bez skaņas viņš izveidoja vārdu “piedod” un uzspieda savas lūpas uz manējām. Es pamiru. Joprojā, biju kā sasalusi un kad viņš atrāvās, spēju tik pastiepties uz pirkstgaliem, lai mūsu lūpas atkal sakļautos.

Atrāvusies novērsos un jutu vaigus sakarstam, jutos pavisam samūlsusi. Vienlaicīgi gribēju kaut šis nekad nebūtu noticis, bet no otras, kaut tas nekad nebūtu beidzies.

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-78/879382

41 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt