local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 762

59 0

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-75/879187

Es sabruku. Sabruku turpat uz grīdas un nemaz netaisījos celties. Es gribēju vienkārši izgaist. Jutu, kā manu muguru maigi glauda kāda roka, bet es nespēju atšķirt, kam tā pieder. Es ļāvu vaļu asarām, neuztraucoties par to, ko domās apkārtējie.

- Vivian, viss labi? - tas bija Sebastians.

Viņa maigā un mierinošā balss man palīdzēja saņemt sevi rokās un vismaz atvērt acis. Pavēros augšup un mūsu skatieni sastapās. Sebastians likās nosvērts, be raizes bija labi redzamas viņa sejā.

Novērsusies no viņa, pavēros apkārt. Viss izskatījās tāpat. Tik daži instrumenti mētājās uz zemes. Pati nezinu, ko gaidīju. Ak, šis viss mani ir tik ļoti nogurdinājis. Aizvēru plakstiņus un ļāvos tumsai, kas mnai aprija.

Pamodos, kad bija jau pienācis rīts. Mani pamodināja skaļš troksnis pirmajā stāvā. Atverot acis, apjēdzu, ka neesmu Sebastiana istabā. Šī istaba Likās pazīstama. Kārtīgi nopētot apkārtni secināju, ka atrodos joprojām mājā.

Šeit gaiss bija putekļains un smacīgs. Istaba bija pārbāzta ar kastēm. Šeit laikam Sebastians bija salicis visas vecmammas mantas. Sebastians nevēlējās no tām atbrīvoties, tāpēc mēs tās salikām kastēs, un kad viss remonts būss galā mēs izlemsis, ko ar tām iesākt.

Troksnis nebija mitējies. Leo ar Sebastianu laikam jau strādāja. Man vajadzētu viņiem pievienoties. Ātri izlecu no gultas un devos uz durvju pusi. Nonākusi pie durvīm izlemju, ka būtu labi izvēdināt telpas, tāpēc, izlavierējusi starp kastēm, atvēru logu.

Ārā gaiss bija dzestrs un atspirdzinošs. Pavilkusi aizkarus malā, atvēru logu līdz galam vaļā un ļāvu rīta gaisam mani pamodināt. Pēkšņi mani pārņēma ilgas pēc brīvības. Biju pārāk ilgi bēguļojusi un slēpusies. Liakās, ka drīz pienāks lūzuma punkts.

Pavadījusi gana ilgu laiku gremdējoties domās, devos uz pārējām istabām atvērt logus. Kad visi logi bija vaļā un māju lēnām sāka piepildīt rīta aukstums, devos pa kāpnēm lejā. Katru manu soli pavadīja trepju šīkstoņa, kas ātri vien pievērsa Sebastiana uzmanību.

- Labrīt, vai labi gulēji? – viņš mani sveicināja.

- Jā. Un tu?

- Es nemaz neesmu iegājis gulet, - puisis pasmaidīja.

- Paga, tu nopietni? - biju mazliet šokēta.

- Jā.

- Marš uz gultu! – uzbļāvu Sebastianam.

- Kā lūdzu? – puisi tas uzjautrināja un viņš iesmējās.

- Ej gulēt. Kur Leo?

- Leo aizgāja pirms dažām stundām un gulēt es netaisos iet, - Sebastians novilka darba cimdus un tuvojās man, - bet kas attiecas uz tevi, vari vien iet atpakaļ gulēt. Vakarā tik tiksi mājās.

- Tu man nepavēlēsi! – biju šokā. Lai gan balss bija skarba, manu seju rotāja smaids.

- Jā, tieši tāpat kā tu nepavēlēsi man, - puisis apstājās man priekšā un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Sebastians bija viss noklāts putekļos. Viņa mati bija kļuvuši pelēki no putekļiem un tā vien gribējās pasniegties un sabužināt viņa matus. Es klusēju un vēros viņā. Puiša smaids nekur nebija pazudis un acis bija siltuma un mīļuma pilnas.

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-77/879375

59 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

👌

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt