http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-6/653243
Vēl vien šim vakaram. Nedaudz īsaka par iepriekšējām.
Lai jauki lasās. 
„Koncentrējies!”
Es aizvēru acis un mēģināju ieklausīties asins plūsmā, kas apskaloja katru manu ķermeņa daļu. Tas nebija tik viegli, kā to apgalvoja skolotājs. Bet es centos.
Pēc mirkļa es pacēlos gaisā. Gravitācija nepastāvēja un likās, ka es tūlīt tikšu sadalīta gabalu gabalos.
„Acis ver vaļā tikai tad, kad esi gatava.” Čukstēja skolotājs.
Sev apkārt jutu dzirksteļojam ugunis.
Es biju gatava. Es atveru acis.
Es ieraugu sievieti, ugunīgi sarkanā kleitā. Galvā rotājas balts kronis. Viņa sēdējā lielā, apzeltītā krēslā.
Tā esmu es.
Es atrodos lielā zālē. Tajā ir arī daudz ļaudis, kas skaļi gavilē. Par ko?
Es pieceļos un paveru plaši rokas.
„Pasaule ir jūsu, dzīvojat tajā droši.” Es saku. Cilvēki no priekiem lec gaisā un gavilē vēl skaļāk.
Man blakus nostājas vīrietis, kura galvā ir tikpat balts kronis kā man. Viņš apskauj mani un iečukst ausī:
„Es mīlu tevi, tu to paveici.”
Bet tas nebija… Zaks.
***
Man sala. Muskuļi neklausīja nevienam manam solim, un es nokritu. Ārā bija nakts, zvaigznes rādīja ceļu uz mājām.
„Man jātiek mājās.”
Es piespiedu sevi piecelties un pārvērsties atpakaļ par lauveni. Galvā iedūrās adatas.
„Auč.” Es nokritu. Es nespēju pakustēties. Man bail. Palīdziet. Lūdzu, es gribu mājās.
„Zak? Kur tu esi?” Es raudāju, nakts bija klusa, un mani varēja izdzirdēt meža vilki. Es saņēmos.
Manai mugurai pieskārās silta roka.
„Zak?” Es pagriezos. Zaka vietā ieraudzīju Ītana seju. Viņš bija aizelsies.
„Tu domāji, ka es tevi atstāšu nesagatavotu visai pasaulei?” Ītans dusmīgi jautāja. Viņš apsēdās man blakus un cieši apskāva mani. „Lūdzu, nedari muļķības, Geba, tu mums esi vajadzīga.”
Mums… Es atkal sāku raudāt.
„Neraudi, tev ir vajadzīgi spēki.” Ītans nodrebēja. „Piedod, mazā.”
Es noslaucīju asaras un palūkojos uz viņu. „Par ko, Ītan?”
„Es laupīju tavus sapņus. Es to negribēju, es…” Pār Ītana vaigu sāka ritēt asaras.
Sakopojot visus spēkus, es pacēlu roku, lai tās noslaucītu. Viņa seja bija neizdibināma.
„Nekad nebiju iedomājies, ka kādam izmainīšu likteni.”
„Nekas.” Es pārtraucu. „Leģenda, tā tam ir jānotiek.”
Ītans apskāva mani vēl ciešāk. Mēs sēdējām klusēdami, lielā laukā, kuram apkārt atradās mežs. Visur klāja sniegs, mēness stari atstarojoties pret sniegu, veidoja tūkstošs vizuļu.
„Es mīlu tevi.” Ītans nočukstēja.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-8/653506
