https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-67/871328
Pamodos svīzdama aukstus sviedrus. Sapnis bija tik reāls, ka manās dzīslās vēl trakoja adrenalīns. Sapnis bija jauns, bet būtībā ļoti, ļoti līdzīgs daudziem citiem, kas mani vajāja jau ilgi. Nē, tas nebija sapnis. Tās noteikti bija atmiņas.
Kad atnāca Sebastians, es jau biju savākusi sevi rokās. Par brīnumu šoreiz viņš nebija atnesis grāmatu. Puisis man sāka uzdot visādus ikdienišķus jautājumus. Centos neizrādīt, kā patiesībā jūtos, bet man tas īsti nesanāca.
- Kas noticis? – viņš man vaicāja.
- Nekas. Kāpēc tu tā jautā? – centos novērst viņa aizdomas.
- Tu izvedies tā dīvaini. Tevi kaut kas nomāc? – viņš izvaicāja mani.
- Viss ir labi, - truli atbildēju.
- Tiešām? Kaut kā neliekas.
- Ar mani viss ir labi. Liecies vienreiz mierā! – pacēlu balsi.
Puisis likās diezgan šokēts. Drīz vien nožēloju pateikto. Nevēlējos viņu aizskart. Kāpēc es vienmēr sāpinu sev tuvos?
Sebastians nocietināja seju un izgāja no istabas. Es nezināju, kurt viņš dodas. Man taču nebija raksturīgi mocīties nožēlā, bet pēdējā laikā es patiešām bieži to darīju. Vakarā puisis neatgriezās.
Viņš neatnāca arī nākamajā un aiznākamajā dienā. Nākamās pāris dienas aizslīdēja nemanot. Es meklēju pamatu zem kājām, bet nekas nespēja apturēt manas raizes.
Man nebija ne mazākas nojausmas, kas varētu būt noticis ar viņu. Kāpēc viņa joprojām nebija? Ļoti cerēju, ka viņš ir tikai aizvainots un nav noticis nekas slikts. Raizes man neļāva aizmigt.
Istabas durvis pavērās. Pavērsu skatienu uz durvju pusi un atplauku smaidā. Durvīs stāvēja Sebastians. Viņa seju rotāja smaids.
- Sveika, - viņš man uzsmaidīja. Viņš likās sakautrējies.
Mans vēders bija savilcies tik ciešā kamolā, ka es tik tikko jutu to sažņaudzamies vēl vairāk un tad atslābstam. Ar viņu viss bija kārtībā. Viņš stāvēja istabas durvīs. Viņš smaidīja. Vai tas nozīmē, ka viņš vairs nedusmojas?
- Viss labi? – viņš man vaicāja.
- Jā, es tikai ļoti uztraucos par tevi, - kaklā sakāpa kamols.
- Piedod. Es nevēlējos, lai tu uztraucies. – puisis turpināja, joprojām smaidīdams, joprojām sakautrējies.
- Kur tu biji?
- Izvēdināju galvu.
- Vairākas dienas? – kļuvu mazliet nokaitināta.
- Jā, man vajadzēja sakārtot domas. Piedod, ka sabiedēju tevi. Ar mani viss ir kārtībā. – puisis pieklusināja balsi.
Man pār vaigu noritēja asara. Jutos tik atvieglota. Es apsēdos uz gultas, pavilkusi vienu kāju zem sevis, un atbalstījos pret sienu. Sebastians lēnām pienāca pie gultas un piesardzīgi palūkojās man acīs. Es ātri samirkšķināju acis. Jutu, kā pār vaigu norit asara.
Puisis mani uzrāva kājās un piespieda pie savām krūtīm. Nolikusi galvu viņam uz pleca, nobirdināju vēl vienu asaru. Šis emociju uzplūds mani pārsteidza. Šis man lika apjaust, cik patiesībā puisis man ir svarīgs.
- Viss labi? – puiša balss bija pieklusināta.
- Jā – centos neraudāt.
- Piedod, mazā, - viņš turpināja man atvainoties.
Izlēmu labāk paklusēt. Biju ļoti priecīga viņu redzot. Viņa tuvums mani nomierināja. Es nevēlējos, lai puisis mani laiž vaļā.
Tieši tajā brīdī viņš mani atlaida. Es negribīgi atvirzījos no viņa. Es aizvēru acis un noliecu galvu. Puisis saņēma manu seju savās plaukstās. Viņš pacēla manu seju, liekot man ieskatīties viņam acīs. Manu skatu aizmigloja asaras, bet tas netraucēja man saskatīt viņa siltās un maiguma pilnās acis, kas vērās manī.
- Lūdzu, tik neaizej, - es nožēloju, līdz ko biju to pateikusi.
- Ja tu tā vēlies, - puisis man uzsmaidīja un uzspieda vieglu skūpstu man uz lūpām.
Es samirkšķināju acis, cenšoties neraudāt. Sakaunējusies apviju savas rokas ap viņu un paslēpu galvu viņam pie krūtīm.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-69/871465
