https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-65/871303
Puisis neko neteica, tika gāja. Visu atlikušo ceļu viņš likās pamatīgi nokaitināts, bet kad nonācām līdz mājai viņš mainījās. Viņš piegāja pie tuvākā koka un trieca dūri pret to. Es iekliedzos. Tad viņš pagriezās un es redzēju, kā asinis tek lejā pār viņa plaukstu.
- Piedod, ka es biju tik skarbs, jutu, ka viņam nenācās viegli man atvainoties. Viņa acis bija iedegušās no asins smaršas.
- Viss labi. Es pati ar nebiju diez cik iecietīga.
- Es biju to pelnījis.
- Nebiji gan, un šo ar ne, - es piegāju viņam klāt un paņēmu viņa asiņojošo roku savās plaukstās. Biju bez emocijām, biju auksta kā ledus.
Lai gan bijām salīguši mieru, mājā joprojām valdīja saspīlēta gaisotne. Sarunājāmies tikai tad, kad tas bija nepieciešams. Arī pauzes ņēmām reti. Strādājām ātri, bet neļāvām arī kvalitātei kristies.
Pēc vairāku stundu intensīvas strādāšanas jutu, ka muskuļi sāk pagurt. Centos to neizrādīt, bet velti. Nepagāja ne pusstunda, kas Sebastians teica, ka pietiks. Es centos protestēt, bet bez panākumiem. Viņš uzstāja, ka esmu nogurusi un ka nevajag sevi pārmocīt.
Nebiju pārāk priecīga, par šādu Sebastiana lēmumu, bet ilgi ar necīnījos. Viņam tomēr bija taisnība. Nevēlējos sevi pārmocīt, jo pie nekā laba tas nenovedīs.
Atriezāmies mēs vēl pirms trijiem naktī. Miegs vēl nenāca, bet nevēlējos arī palikt nomodā. Pateikusi, ka gribu gulēt, ieslēdzos istabā.
Sebastiana uzvedība pēdējās dienās bija diezgan dīvaina, viņš likās satraukts un kaut ko slēpa no manis. Viņš sāka norobežoties. Īsti nezināju, ko lai domā vai dara. Nevarēju jau viņu piespiest izstāstīt, kas viņu nomāca. Spriedze mani diezgan slikti ietekmēja, bet varbūt uz viņu tā atstāja redzamākas sekas.
- Labrīt, - kad pamodos Sebastians jau bija istabā.
- Cik pulkstenis? – biju diezgan samiegojusies.
- Drīz būs divpadsmit. Tev nāk miegs?
- Nezinu. Ko tu te dari?
- Šī ir mana istaba, - puisis iesmējās.
Es aizvēru acis un atritu atpakaļ gultā. Cik gan stulbus jautājumus es spēju izdomāt. Šī tak ir viņa istaba. Viņam nav jāprasa atļauja, lai tajā uzturētos.
Viņš pienāca pie gultas un apsēdās tās kājgalī. Jutu, kā puiša svars nospiež matraci uz leju. Sebastians uzlika roku man uz kājas. Pat caur segu spēju sajust viņa silto plaukstu.
- Gribi vēl pagulēt? Es varu tevi atstāt vienu, ja tu tā vēlies. – balss bija tikpat maiga kā parasti. Tā mani vilka atpakaļ miegā.
- Paliec, - nomurmināju un ieslīgu atpakaļ miegā.
Pamodos, jo kaut kas man blakus sakustējās. Tas bija Sebastians. Viņš bija iekārtojies pusguļus man blakus. Kad atvēru acis un pavēros uz augšu viņš skatījās uz mani un smaidīja.
- Piedod, ka pamodināju, - viņš klusā balsī teica.
- Nekas. Nevar taču visu dienu gulēt.
- Tu vari darīt, ko vien vēlies. Gulēšana visu dienu, nu dien, nav nekas sodāms. – viņš viegli ieslējās un uzspieda buču man uz pieres.
- Diemžēl nevaru gan. Šodien atkal iesim uz māju vai tomēr kārtējo reizi sēdēsim te?
- Iesim. Man bail, ka ja neaizvedīšu, sarīkosi scēnu pa visu māju.
Es plati pasmaidīju un sāku rausties ārā no gultas. Sebastians, līdz ko es biju izkāpusi, izpletās pa visu gultu un aizvēra acis.
Kādu laiku stulbi stāvēju un blenzu uz gultā izlaidušos puisi, tad sakaunējos un nodūru skatienu. Istabā valdīja kapa klusums. Sēdēju uz grīdas atspiedusies pret durvīm un vēros pāri visai istabai.
- Ko tu tik klusa paliki? – Sebastians ierunājās liekot mazliet satrūkties.
- Man likās, ka tu gribi gulēt.
- Tāpēc jāklusē un jāblenž uz mani? – viņš atvēra acis un, pagriezis galvu, paskatījās uz mani.
Manos vaigos iesitās sārtums. Tā jau sakaunējos, ka tā blenzu uz viņu. Tas, ka viņš to bija pamanījis padarīja visu tikai sliktāku.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-67/871328
