https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-63/871193
Nezināju, ko lai dara. Varēju ātri noslaucīt nodevīgo asaru vai arī izlikties, ka nekas nav noticis un cerēt, ka viņš neievēros. Biju sastingusi, kas man īsti nedeva izvēles iespējas.
Visi šie notikumi un stress mani ir izsituši no līdzsvara. Emocionālā spriedze tikai kāpa un man īsti nebija iespējas viņu izlādēt. Vienmēr centos izlikties stipra, bet patiesībā gribēju sarauties čokuriņā un pazust.
- Par ko tu tagad raudi? – puiša balss vēl joprojām bija skarba.
Es neko neteicu. Sēdēju un izlikos, ka nekas nav noticis. Biju jau pietiekami raudājusi. Man bija jābūt stiprai. Sebastians pacietīgi gaidīja, kad kaut ko teikšu, bet velti. Es tukši blenzu grāmatas lapās.
Sebastians piecēlās no datorkrēsla un devās uz durvju pusi. Apgājis apkārt gultai, viņš pienāca pie manis un uz pieres uzspieda buču. Tad viņš, neko neteikdams, aizgāja. Sirds sāka trīcēt. Es pati sāku trīcēt. Nometusi grāmatu uz zemes, es saritinājos uz segas un aizvēru acis.
Man neizdevās iemigt, bet tas vismaz man palīdzēja nomierināties un savākt sevi rokās. Nogurums mani beidzot pieveica.
No rīta knapi piecēlos. Istabā biju viena, kas man lika domāt, ka esmu pamodusies agri. Paskatījos pulkstenī un sapratu, ka esmu pamatīgi iegulējusies. Bija jau pēcpusdiena. Nesapratu, ka es varēju tik ilgi nogulēt.
Atlikušo dienas daļu pavadīju blenžot sienā. Sebastians tā arī neatnāca. Vai viņš bija dusmīgs uz mani? Varbūt kaut kas bija noticis? Ar šādām domām tik sevi vēl vairāk satraucu.
Pēc pusnakts istabas durvis atvērās, un pa tām ienāca Sebastians . es izlēcu no gultas un metos viņam ap kaklu. Viņš mani cieši apskāva. Kādu laiku tā arī stāvējām. Tad es nošņukstējos un viņš mani atlaida.
- Kāpēc tu raudi? Kaut kas ir noticis? – Sebastians sāka satraukties.
- Es ļoti uztraucos, - caur asarām paraudzījos uz viņu.
- Par ko? Vivian, tu mani biedē.
- Tu visu dienu biji prom. Es sāku domāt, ka varbūt ar4 tevi ir kaut kas atgadījies. – centos savākties, bet bez panākumiem.
- Ar mani viss ir labi. Nevajag uztraukties. – puisis pasmējās un pievilka mani pie savām krūtīm.
- Kur tu biji?
Šonakt ir medības, - viņš īsi un konkrēti atbildēja.
- Medības sākās labi ja pirms stundas! Tev bija pietiekami laika, lai pēc skolas atnāktu mājās. – kļuvu aizkaitināta. Jutu, ka Sebastians man nestāsta visu.
- Es šodien nebiju skolā, - balss tika pieklusināta līdz čukstam.
- Ko? Kāpēc? Kur tu biji? – aizkaitinājums tikai kāpa.
- nomierinies. Biju mājā. Šo to padarīju.
- Bez manis? – šī ziņa mani sadusmoja. Viņš tak zināja, cik ļoti man tā vieta ir svarīga.
- Beidz trakot. Rīt aizvedīšu tevi. – viņš atkal pret mani izturējās kā pret bērnu.
- Tu tā visu laiku saki. Kāpēc šoreiz mani nepaņēmi līdzi?
- Šodien ir medības. Tas būtu pārāk riskanti. – viņš paskaidroja.
Viņš mani atlaida un apsēdās uz gultas. Atkal biju bez emocijām. Apsēdos uz gultas blakus Sebastianam un blenzu sienā. Viņš sāka stāstīt, kas jauns barā, bet es nespēju nokoncentrēt savu uzmanību, lai reāli saprasti, ko viņš saka.
Drīz vien abi devāmies pie miera. Rīt izrādās ir sestdiena, kas nozīmē, ka Sebastians būs mājās. Vismaz es uz to cerēju. Lai gan lielas starpības nebija. Tikai laiks uz priekšu ritēja ātrāk kā tad, kad biju viena.
https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-65/871303
