http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-5/641542
Lai jauki lasās! 
Es apsēdos pie bērza stumbra, apstutēdama muguru pret to. Raupjā koka miza spiedās manā ādā un nebija īpaši ērti sēdēt. Sapratu, ka visu nakti šādi nogulēt es nevarēšu.
Vakars jau krēsloja. Es ar Ītanu pavadīju 3 stundas, lai sameklētu manu tēvu, kurš bija kā noslaucīts no zemes virsmas. Manas lauvenes spējas arī nespēja palīdzēt, oža mani nodeva.
Ītans apgūlās sniegā netālu no manis. Viņš savu somu izmantoja kā spilvenu, lai pret to atstutētu galvu. SOMA.
„Ēem, Ītan?” Es nedroši pajautāju.
„Jā?” Viņš piecēlās sēdus un pagrieza galvu uz manu pusi. Viņš izskatījās noguris, jo zem acīm varēja manīt zilus riņķus.
„Ēem, vai gadījumā tavā somā nav kas ēdams?” Es atceros smaržu, kura noteikti liecināja par pārtikas esamību Ītana somā.
Viņš atvēra somu un no tās izvilka papīrā ietītu paciņu. Ītans piecēlās un pasniedza man svaigi žāvētu gaļas kumosu.
„Es pavisam aizmirsu, ka esi izsalkusi.” Viņš pasmaidīja un apsēdās man blakus.
Mēs klusēdami mielojāmies. Krēslas stunda bija mierīga un tālumā varēja dzirdēt pūci. Ūū-huhuhu-ūū. Pēdējās dienas notikumi man bija pārsteidzoši un neko tādu nebiju iepriekš pieredzējusi, ja nu vienīgi dienu, kad uzzināju, ka esmu lauva. Iesmējos.
„Par ko tu smejies?” Ītans pārstāja košļāt gaļas kumosu. Es aplūkoju viņu.
Par ko viņa domā? Mmm, gaļa ir tik sulīga.
Un Ītans turpināja gremot.
Es ļoti augstu vērtēju to, ka viņš nevar lasīt manas domas. Tās spējas, kuras es ieguvu ir nesalīdzināmas ar tām, kuras ieguvu 5 gadu laikā pie skolotāja.
„Starp citu, Geba. Mēs rīt sākam apmācības.” Viņš aplūkoja mani.
„Kādas apmācības? Kā ar Bonadiasu? Vecākiem?” Es jautājoši saraucu pieri, lai izskatītos norūpējusies.
„Saproti, tavas spējas… Tās vajag attīstīt. Ir ļoti labi, ka tev ir iemācīts ieiet transā, bet ir vēl labāk, ja tu proti kontrolēt situāciju, kad esi tajā.”
Es atceros melno bildi, kas pavērsās, kad uzbruku karavīram.
„Tāpēc es tā iedomājos, ka mēs varētu sākt jau tagad.” Viņš pasmaidīja.
Es atveru muti pārsteigumā.
„Šodien?”
„Es jokoju.” Ītans iesmējās. „Gribu tikai pastāstīt vakara pasaciņu par mums – Izredzētajiem. Gribi zināt?”
Man nekad neviens nestāstīja vēsturi, tāpēc saausījos un pamāju ar galvu.
„Kā jau tu zini – pastāv leģenda, par tevi, kuru tu negribi piepildīt. Bet bez leģendas pastāv arī neskaitāmi vēstures stāsti, kuri nāk un iet.” Ītans ieturēja nelielu pauzi un turpināja.
„Pirms 300 gadiem pār pasauli valdīja tikai viens cilvēks – Izredzētais. Visapkārt valdīja miers, visi dzīvoja saticībā, un ļaudis bija drošība. Izredzētais bija sieviete.” Viņš uzsvēra uz vārdu „sieviete”. „Viņa bija ietekmīga un spēcīga, tāda pati kā tu šobrīd. Viņa teica jāvārdu savam mīļotajam un ieguva nebeidzamu spēku. Viņa apprecējās, un piedzima meita.”
„Kas notika tālāk?” Es biju ļoti ieinteresēta.
„Viņa meitu nosauca par Salliju. Kad Sallija paaugās, viņa vēlējās būt tāda kā māte, valdīt pār visiem. Tēvs mira no retas sirds slimības, bet par māti viņa apsolījās parūpēties pati. Māte aizgāja aizsaulē pēc mēneša.” Ītana balss nočukstēja, „no saindēšanās.”
Es ievilku elpu un jutu sirds sitamies straujāk.
„Sallija bija tava vecvecvecmamma. Un nogalināja savus vecākus, ar domu, ka kļūs spēcīga. Bet viņa bija dumja un par varenu nekļuva. Sallija kļuva par raganu un gribēja iegūt spēku, piespiežot kādu vīrieti precēties ar viņu. Kad Sallija teica jāvārdu, viņa nemainījās, jo starp viņiem nevaldīja mīlestība.”
„Bet…” Es dedzīgi gribēju viņu pārtraukt.
„Kopš tā laika pasaule deg liesmās un pār to valda Bonadiasa. Tu esi vienīgā, kas spēj viņus apturēt.” Ītans pārtrauca stāstīt.
„Bet es tevi nemīlu, starp mums nevalda mīlestība, kā es varēju iegūt tik milzīgu spēku?” Es biju apjukusi, es nezināju ko darīt. Ītans gribēja ko sacīt, bet es viņu pārtrauca.
„Es mīlu Zaku, es apsolīju…” Es piecēlos kājās, es gribēju pie Zaka. Es skrēju. Mani nesa kājas uz nezināmu pusi. Es mūžam apsolīju mīlēt, mūsu mīlestību neviens nevarēja šķirt, ne tēvs, ne Ītans un viņa dotais spēks, ne leģenda, kura vēstī par manu valdīšanu.
„Nāc atpakaļ.” Es dzirdēju Ītana balsi. „Geba…”
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-7/653328
