0

 128  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-4/747129

Šī būs ievērojami garāka daļa. Tas tāpēc, lai atlīdzinātu jums par manu ilgo prombūtni. Ceru, ka patiks. Neaizmirstat novērtēt manu rakstu ar, jūsuprāt, attiecīgo vērtējumu. man katrs jūsu plusiņš ir zelta vērts. Tas man palīdz censties izdomāt aizvien jaunas daļas un dod spēku un pacietību, lai uzrakstītu un publicētu tās.

- tā nav tava darīšana! - es nekļuvu laipnāka.

- Kā vēlies. - viņš novilka un aizgāja.

Es pa gUltu novāļājos līdz septiņiem un izlēmu, ka ir laiks celties un posties uz darbu. Es strādāju par pārdevēju pilsētas zoopreču veikalā. Zinu, nav tas labākais darbs vilkatei, bet dažkārt tas palīdz.

Es izkāpu no gultas un aizgāju un vannasistabu. Tad es sevi ieraudzīju spogulī. Visi mati savēlušies lielā mudžeklī uz mana pakauša, uz kakla rēgojās dūres lieluma zilums, arī un rokām un sejas bija daži, bet ne tik lieli. Zem labās acs bija sarkana, pavisam svaiga rēta.

Es novaidējos. Paies mūžība kamēr savedīšu sevi kārtībā.

Pēc vannasistabā pavadītas pusstundas un divām tūbiņām tonālā, es izskatījos kaut cik normāli.

Darbā ierados pusdeviņos. Kad ierados veikalā. neviena tuvumā nebija.
Kad es biju uzvilkusi zaļo kreklu, kas skaitījās kā forma un piespraudusi zīmīti pie krūtīm es devos pie letes.

- Sveika.- Dmitrijs sasveicinājās ar mani.

- Sveiks.- strupi atbildēju sveicienam.

- Kāpēc tik slikts garastāvokis no paša rīta? - viņš laipni atlpvaicājās.

- Nav tava darīšana! - atbildēju tajā pašā aukstajā balsī.

- Piedod.- likās ka Dmitrijs nokaunas, bet nebiju īsti pārliecināta, jo neskatījos uz viņu, bet gan datora ekrānā.

- Ko tu meklē? - viņš kļuva ziņkārīgs.

- Neko.-

Jutu, ka viņš pienāk pie manis un vēro datora ekrānu. Es nelikos ne zinis un turpināju iesākto.

- Kāpēc tev interesē Udīnovi? -

Es centos uzzināt cik daudz par mums varēja atrast internetā, bet to gan es negrasījos viņam atklāt:- Tāpat, nav ko darīt. -

- Ja tev nav ko darīt, labāk piereģistrē akcijas cenas. - Dimitrijs rāmā, bet ar iekāri pilnā balsī teica.

Viņam jau kādu laiku bija jūtas pret mani un es to labi zināju. Es zināju arī to, ka nedrīkstu ar viņu ielaisties nekāda veida attiecībās. Godīgi sakot, šīs jūtas bija pamanījis viss bars... Geibriels bija mani stingri piekodinājis, lai es ar viņu nedraudzējos, pat lai nekontaktējos, jo mans kontakts ar cilvēku varētu apdraudēt visu baru. Man nebija nekādu romantiska rakstura jūtu pret viņu, tāpēc es vienkārši to neņēmu galvā, bet šis tonis lika domāt, ka viņš beidzot neuzvedīsies kā bērns un atklās jūta par kuru esamību jau tāpat sen zināju. Mani drusciņu uztrauca šī apjausma. Ko es viņam teikšu? Sapratu, ka man ir viņam kas jāsaka.

- Vai tad tev to nelika jau vakar izdarīt? - es pagriezos, lai varētu ieskatīties viņam sejā un redzētu viņa reakciju. Tajā brīdī sapratu, ka viņš stāv tuvāk nekā man likās un mūsi augumi gandrīz saskārās. Tas neuzlaboja jau tā saspringto situāciju.

- Lika, bet akcija sākas tikai šodien. - viņš man mīļi pasmaidīja.

- Es uzlikšu jaunās cenas un plakātus, bet tu savadi visu sistēmā. - lietišķi viņam paziņoju.

- Labi. - viņa acīmredzamā labā oma un rotaļīgums bija pagaisuši.

Dēļ aizķeršanās ar akciju un visu cenu savadi, veikalu varēja atvērt tikai 9:30, bet pircēji nebija līdz pat 10:45, kad veikalā iegriezās kāds precēts pāris, lai nopirktu barību savam degu.

Brīnumainā kārtā, Dmitrijs izvairijās no manis. Parasti viņš dancoja man apkārt, kas jau kādu laiku man krita uz nerviem.

Mēs nebildām ne vārda visas dienas garumā. Mani tas pilnībā apmierināja, bet Dmitriju gan ne. Viņš kļuva aizvien drūmāks un nelaipnāks, it ītaši pret pircējiem.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-6/755564

Komentāri 0

0/2000