Tā kā Emanuēls neteica kur mēs braucam nolēmu pagulēt.Kad biju iesnaudusies atkal mani pārņēma sajūta ,ka degu. Es jūtu ,es degu kā elles ugunīs.Tāda sajūta ,ka kāds cenšas sadedzināt tavu sirdi vai vismaz to ,kas no tās vairs palicis.Esmu šeit ieslodzīta jau nedēļu,mēnesi ,gadu vai arī visu savu dzīvi?Es nezinu cik ilgi šeit atrodos .bet vienu es zinu ,ka šī mūžīgā dedzināšana nekad nepārstās dedzināt.Arī tad kad visu būs jau izdedzinājusi.Vairs jau nekas daudz nav palicis.Te atkal uzplaiksnī šī skumjā seja ,šie kliedzieni ,kas sauc manu vārdu ,šī roka ,kas cenšās satvert mani .Vienu brīdi liekas ,ka tā tūlīt satvers manu roku .bet tā satver tukšumu.Un atkal jauns sāpju vilnis.Šis nav dedzinošo sāpju radīts.Šīs drīzāk ir sāpes par šo izgaisušo puisi kura sejā varēja redzēt sāpes .Viņa acīs varēja redzēt ,ka viņš zaudē sev pašu dārgāko.Un redzot šīs sāpes mana sirds sašķīst tūkstoš gabalos un pazūd tukšumā.Asas sāpēs mani pārņēm.Es pagriežos un sastopos ar ļaunu smīnu .Es jūtu ledus aukstu tecīti ,kas tecēja gar manu muguru no durtās brūces .Es kliedu no sāpēm .No sāpēm ,ka mans nezināmi svarīgais puisis pazūd tukšumā .No sāpēm manā mugurā ko izraisa duncis ko iedūra neredzams tēls ar ļauno smīnu.Es kliedzu ar cerību ,ka puisis ,kas man tik svarīgs mani sadzirdēs un atnāks pie manis.Bet tas ir tik egoistiski .Kā gan viņš var atgrieties ja pazuda tukšumā no kura nevar atgriesties?Bet es kā egoiste bļauju ar cerību ,ka viņš atgriezīsies.Un šajā brīdī ,kas sapnī izmainījās.Es ar iekšējo gribasspēku pāršķēlu karstumu sevī.Es vairs nedegu !Nu man nevajadzēja bezpalīdzīgi kliegt un cerēt ,ka viss būs labi.Pēkšņi caur miglu redzēju ļaunumu kurš svilināja mani tagad saldē manu glābēju .Glābēju kurš mani neizglāba .Bet tagad es zinu kā dēļ.Man tikai tas jāatrod sirds dziļumos.
***
Pamodos elojot .Šoreiz sapnis mani pārsteidza.Atvēru acis un pamanīju ,ka stāvam vecmāmiņas pagalmā.Paga ko mēs šeit daram.Vaicājoši pavēros Emanuēlā.Viņš tikai domīgi pētīja manu seju.Aši ar roku pārbraucu pār seju noslaukot sviedrus kurus radīja sapnis.Un atkal tā dunoņa ,kas spieda ausīs.Pēc sapņa man nebija spēka,lai uzceltu sienu un es ļāvu šīm domām ,kas nepiederēja man gāzties pār mani.Atspiedu galvu pret balstu un atslābinājos.Šī informācija iesūcās manī :
-Ak es nepaspēšu!-
-Nez kādēļ viņa aizgāja?-
-Kam piedr tā mašīna manā pagalmā?-
-Nē nevar būt ,ka viņa ir meitene no mana sapņa!-
Un vēl tūkstošiem citu domu tuvākajā apkārtnē.Kā tas izsūca spēkus.
-Ew ejam mūs gaida!-Emanuēls mani piebikstīja un es pavēru acis.
-Labi jau labi !-nobubināju un sakopojusi spēkus izkāpu ārā no mašīnas.Tas laikam bija par daudz un līdzko nostājos uz kājām es kritu ar seju dubļos.Jau gaidīju triecienu ,bet tā vietā kādas rokas aptvēra manu vidukli un es droši saļimu viņa rokās.
Piedodiet ,ka tāda ,bet esmu nogurusi ! Rakstam komentārus un spiežam +++
