7

 154  0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-41/834414

Sebastians man neļāva neko darīt. Viņš man lika visu laiku gulēt, bet cik tad var gulēt? Puisis sēdēja uz gultas un vēroja katru manu soli. Es biju iegrimusi grāmatā, ko Leo man vakar bija atnesis.

- Tu droši vari iet prom, - nomurmināju.

- Es labāk vēl pasēdēšu, - Sebastians bija uz mani nikns, jo vakar biju centusies aizbēgt.

- Es apsolu, ka nekur neiešu. – norūcu, - Man nevajag aukli. –

- Esi pārliecināta? – puisis par spīti saspringtajai situācijai, joprojām ik pa laikam ķircināja mani.

- Jā.

- Paklau. Es saprotu, ka nav viegli visu laiku sēdēt istabā, bet ārā tu nedrīksti iet. – viņš atkal sāka skalot man smadzenes, - Ja vēlies, varam šonakt aiziet pastaigā. –

- Tu pret mani izturies kā pret sētas kranci! – pēkšņi uzsprāgu.

- Vai tad tu esi kaut kas labāks?

- Skaidrs.

- Ev, nu, nevajag. Es tik gribu lai tu izstaipi kājas un paelpo svaigu gaisu.

- Tu nopietni? – pacēlu acis no grāmatas un paraudzījos uz Sebastiana seju, kuru atkal rotāja smaids.

- Jā, bet tikai naktī. Es nevēlos iekulties nepatikšanās.

Es apkritu puisim ap kaklu un slāpētā balsī sacīju, - Ak Dievs, paldies! –

Sebastians mazliet satrūkās no mana pēkšņā apskāviena, bet tad aplika rokas man apkārt. Atrāvos un jutu, kā man vaigos iesitas sārtums. Viņš pasmaidīja un viegli noglāstīja manu vaigu ar pirkstu galiem.

- Tev piestāv, - pēc ilgāka klusuma brīža Sebastians nočukstēja.

- Vai tad Leo tevi toreiz jau nedraudēja nogalināt? – jautāju, atkal palūkodamās uz puisi.

Atskanēja Sebastiana skanīgie smiekli, kuri mani apbūra. Viņš nolaida roku un teica, - Tas bija pārpratums. –

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-43/834972

Komentāri 7

0/2000

  

 0  0 atbildēt

  

 0  0 atbildēt

Ar nepacietību gaidu turpinājumu.    

 0  0 atbildēt