http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-39/815174
Video redzamā meitene tikko manāmi sarāvās, un pēkšņi mašīna ietriecās neredzamā sienā. Tikai sekundi vēlāk mašīna bija apstājusies un meitene aizskrēja prom.
Es šokā skatījos video. Paskatījos uz Sebastianu, un viņš vērās manī.
- Gribi teikt, ka tu to neatceries?
- Man… man acis bija ciet.
- Viss labi? – puisis izskatījās satraucies.
Viņš mani apskāva. – Neraudi. –
Man pār vaigiem noritēja vairākas asaras. Es jutu to, ka drebu, bet nespēju apslāpēt drebuļus.
Mēs kādu laiku palikām nekustīgi. Nu vairs varēja dzirdēt mūsu abu elpas un sirdspukstus. Atlaidis mani, viņš ieskatījās man acīs ar raižpilnu skatienu. Viņš cieši saknieba lūpas. Likās, ka viņā notiek kaut kāda iekšējā cīņa. Viņa sejas izteiksme mainījās. Tagad viņš manī vērās ar caururbjošu skatienu.
Tad viņš nopūtās un izstāstīja, kāpēc viņš meklē video, kurā esmu redzama es. To dzirdot, es uz mirki apklusu. Leo un Sebastians ar visiem spēkiem centās mani pasargāt. Bet cik ilgi tā var turpināties? Kad Geibriels sapratīs, kas te notiek viņam būs vienalga, kas ar viņiem notiks. Geibriels ies pāri līķiem, lai dabūtu, ko kāro.
Vai tas bija to vērts? Vai mana drošība ir tik svarīga, lai brālis un Sebastians riskētu ar savām dzīvībām?
Es uzreiz nespēju atrast vārdus. Un tad, kad spēju, tā bija tikai dvesma. – Jums draud briesmas. –
- Ar mums viss būs labi. Nesatraucies.
- Geibriels ies pāri līkiem, lai dabūtu mani. Tas nav to vērts! – es strīdējos.
- Es riskēšu, - Sebastiana balss skanēja nevis mierinoši, bet uzstājīgi.
- Es… - protestēju, bet Sebastians neņēma to vērā.
- Es tev neprasīju atļauju.
Laiks gāja uz priekšu. Aizritēja stundas, dienas varbūt pat nedēļas. Laikam vairs nebija lielas nozīmes. Lielāko daļu dienas es pavadīju Sebastiana istabā. Ik pa laikam nogāju uz viesistabu, kura atradās otrajā stāvā. Uz pirmo stāvu man bija aizliegts iet. Sebastians man lika visu laiku gulēt, tādēļ parasti pamodos vēl pirms pieciem no rīta. Ik pa laikam vēroju puisi guļot. Viņš bija pārguris.
Pirms divām dienām viņš atsāka iet uz skolu, lai neradītu liekas aizdomas. Atgriezies mājās, viņš vienmēr uzmeklēja mani un pastāstīja, kā viņam pa dienu gājis un kas notiek barā.
Mana pazušana sākumā izraisīja baumas un nemieru, bet tagad viss šķietami norimis. Visi, izņemot Geibrielu. Viņš nepārtraukti uzmana Leo. Tādēļ brālis vairs nenāk mani apciemot. Sebastians visu laiku saka, ka viss ir kārtībā, bet man ir aizdomas, ka viņš melo.
Jutos tik bezspēcīga. Agrāk vai vēlāk Geibriels sapratīs, kas notiek un kur es atrodos. Tas bija tikai laika jautājums, līdz viņš atnāks man pakaļ. Man bija kaut kas jādara. Bet kas? Man nepatika to atzīt, bet man bija bail. Mani pārņēma svešas, mežonīgas dusmas. Viņi riskēja manis dēļ, bet es sēdēju rokas klēpī salikusi.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-41/834414
