Strauji atrāvos no Emanuēla un paskatījos uz runātāju. Tas bija Daniels kurš Emanuēlam un pēc tam man veltīja skatienu kurš nebija īpaši mīļš.
-Dosimies ! Mums sports!-Noteicu un aši paņemdama sporta tērpu devos uz ģērbtuvēm.Kad nonācu ģēbtuvē smagi atkritu uz soliņa.
-Kas tad tev?-jautāja Enija kura tiko ienāca pa durvīm un smaidīja kā maija saulīte.
-Nekas īpaš.-noteicu un sāku ģērbties.
-Ak tad nekas īpaš?-jautāja Liza ,kas arī tiko ienāca pa durvīm.
-Jā pie mums tāds mazliet dusmīgs putniņš atnāca!-noteica Roza.
-Ja jūs vēlaties man ko pārmest ,tad varat nemaz nesākt.
-Eu man arī kāds ko vēlas pastāstīt?-mazliet dusmīgi jautāja Enija.
-Es noskūpstīju Emanuēlu un mūs pieķēra Daniels .-noteicu un dusmīgi vēru vaļā durvis.
-Nopietni?-pārjautāja Enija.
-Jā un Daniels bija nenormāli.. –teica Liza ,bet pārējo es nedzirdēju ,jo aizcirtu durvis aiz sevis.
No pēkšņā reiboņa atslīgu gar sienu.Viss gar acīm bija miglains ,izplūdis un nežēligi tāls.Skaņas apkārt kļuva nežēlīgi skaļas un sāpīgi grieza ausis.Likās ,ka bungādiņas tūlīt pārsprāgs.Pirmo reizi mūžā man bija auksti,bet tas bija savādāks aukstums.Tas bijā tā it kā mans ķermeis cīnītos ar manī mītošo aukstumu.Bija sajūta ,ka mani plēš uz pusēm un mana apziņa šajā cīņā neko nevar līdzēt.Man gribējās kliegt no sāpēm ,bet līdzko mēģināju pavērt lūpas tas likās kā pāršķelt akmeni ar rokām.Pēkšņi sajūtas atkāpās un aukstums dzenās pa vēnām uz sirdi.Sirdi ,kas kā karsts ugunskurs bija palicis vienīgais karstums manī.Un ledus aukstums dzenās to iznīcināt.Un brīdī kad aukstums sasniedza sirdi man likās ,ka tā sašķīdīs un es miršu lēnā mokošā nāvē.Aukstums apņēma sirdi ,bet nepārvērta ledus klucī.Tas atstāja kvēlo uguni manī ,lai tā deg ,bet ar apziņu ,ka tā nekad nevarēs izlausties no ledus cietokšņa.
Aukstums atkāpās un spēks atgriezās.Sākumā apjautu savu ķermeni .Tas bija palicis pavisam stīvs.Tad atjaunojās dzirde.Tai bija kaut ,kas noticis.Ausīs skanēja tāda kā klusa murdoņa.Kā kluss cilvēku pūlis ,bet tas tāpat bija kaitinoši.Sakopoju visus spēkus un atvēru aciss.Sākumā man pavērās skats kur skolēni bija sastājušies ap mani kādu piecu metru rādiusā.Vienīgais kurš stāvēja divu metru attālumā bija Emanuēls .Pēkšņi man atkārās žoklis.Es paskatījos uz zemi sev apkārt.Tā bija sasalusi .Manas rokas bija iekšā ledū .Jutu kā pulsē manas rokas un es apjautu ,ka man patīk šī sajūta.
-Esi sveicināta mūsu pasaulē!-noteica Emanuēls un ar uguns palīdzību nokauusēja ledu.Es varēju tam pretoties un pieļaut ,lai ledus nekūst ,bet šobrīd man bija vienalga.Pēc brīža ledus pazuda.No ģērbtuves iznāca Enija ,Liza un Roza.Enija pieskrēja man klāt ,notupās blakus un ieskatījās manā sejā.
-Tavas acis un tava seja!-Viņa šokēta noteica.
-Kas ir manām acīm un sejai?-jautāju nedaudz apmilsusi.Tā vietā ,lai atbildētu viņa man pasniedza spogulīti .Man bija izmainījusies acu krāsa.Ja agrāk tās bija blāvi tumši zilas ar gaiši ziliem punktiņiem tad tagad tās bija izteikti tumši zilas ar debes ziliem punktiņiem,kas vijās kā sniegošas sniegpārsliņas .Un zem kreisās acss bija balta snegpārsliņa.To gan bija grūti pamanīt ,jo mana āda bija varteikt tādā pašā tonī.
-Ak ! –tas bija vienīgais ko varēju izdvest.Man ļoti patika šīs pārmaiņas.Agrāk man likās ,ka man pietrūkst kāda odziņa tad tagad tā ir atnākusi.
-NĒ,NĒ ,NĒ !Nu kāpēc ! Kāpēc tieši tev jābūt vienai no tumšajiem! –Enija raudāja un ar sāpēm man skatījās acīs.
-Neraudi ! Viss būs labi!-mierināju draudzeni.
-Nekas vairs nebūs labi,jo mana labākā draudzene ir tumšā.Neaizmirsti es mīlu tevi un tu vienmēr būsi mana labākā bijusī draudzene! ARDIEVU !-viņa noteica, piecēlās un aizgāja.
Es izplūdu asarās .Jutu kā tumsa atgriežas un es nepretojos.Jutu kā kāds mani paņem uz rokām.Sajutu Emanuēla smaržu un ar drošības sajūtu aizmigu viņa rokās.
Paldies ,ka lasat ! Spiežat + un rakstat komentārus!
