http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-20/783124
Pēc aptuveni pusstundas atnāca īsziņa no tā paša nezināmā numura.
Kāpēc basto stundas, Udīnova?
Mana sirds sāka dauzīties kā negudra. Kurš tas bija? Kurš bija tas noslēpumainais vajātājs? Pār maniem vaigiem sāka ritēt asaras. Es apgūlos gultā un paliku nekustīga.
Vakarā pie manām istabas durvīm kāds pieklauvēja. Es joprojām biju saritinājusies čokuriņā un gulēju gultā uz segas. Durvis lēnām atvērās un aizvērās. Man likās, ka nācējs ir Leo, tāpēc nepievērsu uzmanību un nepagriezos, lai pārliecinātos par to. Jutu, ka viņš atsēžas uz manas gultas.
- Viss labi? – Sebastiana samtainajā balsī varēja dzirdēt raizes.
Es momentāli pagriezos uz otriem sāniem, un ieraudzīju Sebastianu, kurš ar raižpilnu sejas izteiksmi vērās manī. Ātri uzrausos sēdus un sāku bērt jautājumus kā pupas. – Ko tu te dari? Kurš tevi ielaida? –
- Tak, nomierinies. Tava tante mani ielaida, es pateicu, ka nāku pie Leo. –
- Leo ir mājās? – sāku izprašņāšanu.
- Nezinu. Izskatījās, ka arī tava tante nezina. -
- Ko tu te dari? - atkārtoju jautājumu.
- Atnācu pie tevis. – viņa rāmā balss lika man nomierināties un atslāpt.
- Kāpēc? –
- Biju noraizējies par tevi. –
- Kāpēc? – stulbi atkārtoju jautājumu.
- Tev kāpēcīšu periods sācies? – puisis pasmaidīja.
- Tas nebija smieklīgi. – sadrūmu.
- Tak, beidz pukoties un pasmaidi, mazā! – Sebastians sāka smaidīt platāk.
- Mazā? – biju šokā par šādu vārdu izvēli, - Mēs neesam tik tuvi, lai tu mani sauktu mīļvārdiņos. –
- Vai tiešām? - to pateicis, viņš paliecās man tuvāk, es instinktīvi parāvos atpakaļ, līdz atdūros pret galvgali.
- Tiešām. –
- Viss labi? – Sebastians atkārtoja savu jautājumu uz kuru es nebiju atbildējusi.
- Jā. – nolaidu acis. – Es joprojām nesaprotu ko tu te dari. –
- Ko tu īsti tajā nesaproti? Es par tevi uztraucos un atnācu tevi apraudzīt. – likās, ka es viņu esmu izvedusi no pacietības.
- Bet kāpēc tu vispār par mani uztraucies? Ar mani viss ir kārtībā. -
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-22/783284
who does that, really.